STARP MŪŽĪGO UN IKDIENIŠĶO

Saruna ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankēviču.

Sola Rūja

Kāds ir iepriekšējā pāvesta mantojums vai pēctecība? Ko jaunais pāvests vēlas izdarīt un kāds ir viņa redzējums turpmākajai baznīcas dzīvei?

Pāvests Francisks, no vienas puses, centās turpināt savu priekšgājēju iesākto. Pirmās viņa izdotās enciklikas Lumen fidei (Ticības gaisma)pamattekstu jau bija sagatavojis viņa priekšgājējs Benedikts XVI, pēc kura atkāpšanās to pabeidza un izdeva Francisks. Pirmais, pilnībā viņa rakstītais dokuments bija apustuliskais pamudinājums Evangelii gaudium (Evaņģēlija prieks), tas turpināja to līniju, kas bija iesākta jau pāvesta Pāvila VI laikā. Pēc bīskapu sinodes Pāvils VI 1975. gadā izdeva apustulisko pamudinājumu Evangelii nuntiandi (Par Evaņģēlija pasludināšanu), kas pilnībā bija veltīts evaņģelizācijas jautājumiem. Darbs ir izdots arī latviski. Šai tekstā tiek paskaidrots, ka Baznīcas galvenais uzdevums ir izplatīt Dieva valstību apkārtējā pasaulē, sludināt evaņģēliju. Pēc tam Jānis Pāvils II izdeva encikliku Redemptoris missio jeb “Pestītāja misija”, kas arī bija pilnībā veltīta evaņģelizācijas jautājumiem. Bet viņa problemātiskais dokuments, kas izraisīja asas diskusijas, bija apustuliskais pamudinājums Amoris laetitia (Mīlestības līksme), veltīts ģimenes problemātikai. Tātad no vienas puses iesakņotība tradīcijā, bet, no otras puses, Francisks lika arī jaunus akcentus, es pat teiktu, pārlika tos diezgan spēcīgi. Piemēram, viens akcents bija, ka prioritāte ir nabadzīgajiem. Otrs – uz perifērijām vērsta darbība. Kad Francisks atbrauca uz Latviju, viņš teica: “Es atbraucu pie jums tāpēc, ka jūs esat daudz cietuši”. Un otrs arguments, kā tikko teicu, bija perifērijas. Mēs, Latvija, esam perifērija, Rietumu pasaules perifērija, robežojamies ar Krieviju un esam apdraudēti. Perifērijas un nabagi.

Zīmīgi ir tas, ka atšķirībā no iepriekšējiem pāvestiem, no Jāņa Pāvila II, kurš daudzas reizes kā pāvests bija Polijā, un Benedikta, kurš, lai arī Vācija viņu īsti nepieņēma kā savējo, tomēr apmeklēja Vāciju, Francisks nekad nebija Argentīnā kā pāvests, jo Argentīna bija ļoti liberāla valsts. Argentīnas valdība bija pieņēmusi tādus lēmumus, kuri Franciskam kā toreizējam Buenosairesas arhibīskapam nebija pieņemami. Un ar to viņš parādīja, ka nē, jūs neesat gatavi, lai es tur būtu, lai es jūs apmeklētu.

Protams, lielu ažiotāžu izraisīja viņa attieksme pret minoritātēm, sevišķi seksuālajām minoritātēm, jo viņš pret tām izrādīja ļoti lielu atvērtību. Un sevišķi lielu sašūpošanos izraisīja viņa autorizētais dokuments, Ticības doktrīnas Dikastērija izdotā De­klarācija Fiducia supplicans (Paļāvīgā uzticība) kurā tiek atļauts dot svētību homoseksuāliem pāriem. Tas, protams, nenozīmēja, ka pāri tiek atzīti kā laulība, absolūti nē. To viņš skaidri pateica, bet tas daudzos izraisīja pretestību. Uz ko viņš atteica, ka “mēs dodam svētību katram, kas lūdz.”

Iebildumus izsauca arī Franciska attieksme pret kaut kādām lokālajām tradīcijām. Piemēram, viņa atvērtība pret Brazīlijas tradīcijām. Kad tika sasaukta speciālā jeb ārkārtas sinode, veltīta Amazonijas reģiona problēmām, Francisks spēra pat diezgan revolucionārus soļus. Tie daudzos raisīja patiesu apjukumu un nestabilitātes sajūtu, kā rezultātā sāka veidoties tāda kā polarizācija. Bet, no otras puses, kad katoļi Vācijā un citās liberālajās zemēs savā pretimnākšanā attiecībā uz LGBT bija aizgājuši pārāk tālu, pāvests Francisks viņus piebremzēja.

Par kādām lokālajām tradīcijām iet runa?

Bija sacelts tracis par tā saucamo Pačamamas jeb “Mātes zemes” kultu. Šī kulta piekritēji, Dienvidamerikas pirmiedzīvotāji, godina šo mitoloģisko dievieti – Māti zemi. Daudzus sadusmoja fakts, ka pāvests Francisks bija atvērts pret šiem cilvēkiem un Sinodes laikā bija pat atļāvis viņiem atvest Pačamama uz Vatikānu un to pagodināt.

Bet vienlaikus viņi bija arī katoļu baznīcas draudze? Jeb tas ir ārpus ticības?

Tie bija Amazonijas reģiona pārstāvji. Viņi mēģina šo kultu interpretēt kristietības gaismā, apgalvojot, ka tā nav vis elku pielūgsme, bet gan cieņas pret radību izpausme. Jautājums ir par to, kur ir robeža – cik viņus var interpretēt un pārvērst par kristīgajiem, un cik tālu nē?

Bet viņi paši sevi neuzskatīja par kristiešiem?

Sākumā šie kulti noteikti nebija kristīgi, bet tie, kas atbrauca pie pāvesta, bija katoļi, kuri centās nest līdzi savu lokālo tradīciju. Daudzi uzskata, ka tas ir pagānisms, tomēr pāvests to nepiebremzēja. Acīmredzot, viņš uzskatīja, ka robeža, kompromisa robeža nav pārkāpta, bet daudzos šie viņa revolucionārie soļi izraisīja pretestību.

No vienas puses, pāvests iedrošināja uz evaņģelizāciju, viņš pateica, ka mums ir jāiet ārā no baznīcas četrām sienām, jāiet pasaulē sludināt evaņģēliju, un tas bija ļoti pozitīvi. Tāpēc jaunā pāvesta Leona XIV uzdevums ir nostabilizēt esošos nemierus, ievest drošības sajūtu un integrēt ticīgos, lai nebūtu šķelšanās, jo pāvesta Franciska drosmīgie soļi izraisīja lielas katoļu daļas radikalizēšanos, pievēršoties tradicionālistiem, kuri kultivē tā saucamo Tridentes ritu un tālaika teoloģiju, arvien stiprāk akcentējot savu nošķirtību. Rezumējot – Francisks gāja ļoti strauji uz priekšu, tik strauji, ka daļa netika viņam līdzi. Pāvests daudz runāja spontāni, viņa teikto varēja izraut no konteksta un vēlāk bija daudz jāskaidrojas, ko īsti viņš ir pateicis vai gribējis pateikt. Šobrīd jaunā pāvesta uzdevums ir piebremzēt un nostabilizēt situāciju.

Kā baznīca redz risinājumu, kā iesaistīt šī gadsimta paaudzes?

Baznīcai vajag iestāties par to, kas jaunā paaudze ir aicināta būt. Tas ir par mīlestības kopienu. Respektīvi, par tādu sabiedrības daļu, kurā valda savstarpējas labvēlības gars, bet bez izdabāšanas viens otram. Turklāt, ir jādod iespēja piedzīvot kopības sajūtu, jo mūsdienu sabiedrība ir ļoti atomizēta, individuālistiska. Cilvēki jūtas vientuļi, zaudējuši dzīves jēgu. Līdz ar to trūkst iekšējā miera, cilvēkos ir liela trauksme. Arī cerības trūkums, jo ir apdraudējumi, kari. Tāpat ekonomika šūpojas un nav stabilas izaugsmes garantijas. Līdz ar to ir nedrošība, trūkst kārtības un paredzamības sajūtas. Baznīca ir aicināta dot mieru, drošības un kopības sajūtu, jo ikviens ir aicināts būt ar citiem. Tai ir jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir.

Tiem, kas ir auguši kristīgās ģimenēs, ir šī saikne ar Baznīcu, jo bērni draudzēs tiek iesaistīti jau no mazotnes. Tomēr kas notiek ar pārējiem, kuri jūtas piederīgi kristietībai, bet aktīvi nedarbojas? Vai cilvēki, kas nejūtas kristieši, bet ciena Baznīcu kā vienojošu elementu? Kā viņiem tālāk būtu jārīkojas? Un ko darīt ar jauniešiem, kuri dzīvo interneta vidē? Tāpēc interneta vide ir kā septītais kontinents (smejas). Tas nozīmē, lai sasniegtu un uzrunātu jauniešus, vajag būt klāt esošiem interneta vidē – gan TikTokā, gan Instagramā, gan Tvitterī un Feisbukā. Jābūt sociālajos tīklos klāt ar savu vēstījumu un atvērtību uz dialogu. Un otrais – ir jābūt viesmīlīgām un atvērtām draudzēm. Uz to pāvests Francisks arī aicināja.

Tas izpaustos kā?

Ja agrākā pieeja bija – ja tu dzīvo pareizi – tā, kā es uzskatu par pareizu, tad es tevi pieņemu – tad šobrīd vajag pamainīt akcentus. Bez nosacījumiem vajag pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Jāļauj viņam piedzīvot piederības sajūtu un tad, kad viņš atvērsies uz ticības dāvanu, tad arī piedzīvos iekšējo pārvērtību. Un mainīsies arī viņa uzvedība. Agrāk tika prasīts, lai cilvēks uzreiz sāktu ar uzvedību. Mums, piemēram, ar to ir zināmas problēmas, jo komunisma laikā kristietība tika ieslogota četrās sienās, baznīcas ēkās. Bet, lai nodrošinātu viesmīlības principu, ir vajadzīga infrastruktūra ap baznīcas ēku, un tas ir izaicinājums. Pie mums tas pamazām notiek, mēģinām to mainīt, bet situācija ir tāda, kāda tā ir. Jābūt aktīviem ārpus liturģiskām aktivitātēm, lai var iesaistīties arī tie, kuri neko nesaprot no tām, jo viņiem tā ir kā ķīniešu ābece.

Kā Jums ir ar publiskiem, atvērtiem pasākumiem? Jūs rīkojat?

Mums ir, piemēram, Alfa kursi, kādas astoņas tikšanās, kas ievada cilvēku kristietībā. Tie notiek ārpus baznīcas ēkas, normālā saviesīgā atmosfērā. Cilvēki sēž pie galdiņiem un noklausās lekciju. Pēc tam ir iespēja aprunāties par pārspriesto tēmu, padzert tēju, ieēst kaut ko. Tas mūsdienās ļoti labi strādā. Šos kursus radīja Anglijā kāds anglikāņu garīdznieks Nikijs Gambels, un pamazām šī sistēma ir izplatījusies pa visu pasauli. To ir pārņēmuši katoļi, luterāņi, baptisti. Es pats esmu vadījis nodarbības gan baptistiem, gan luterāņiem. Bet tas, protams, nav vienīgais veids. Ir daudzas dažādas kustības vai grupu iniciatīvas, kuras tādā veidā dod iespēju piedzīvot kopības sajūtu. Piemēram, mums ir laulāto tikšanās. Laulātajiem pāriem, kuri piedzīvo grūtības, laulības dzīves krīzi, tiek piedāvāts vairākas dienas nošķirties no pasaules un piedalīties rekolekcijās, garīgajos vingrinājumos jeb kā mūsdienās pierasti saka – retrītos. Un ir dzirdēti gadījumi, kad pāris, kas bijis uz šķiršanās robežas, izejot šādu laulāto pāru retrītu, atgriežas kā iemīlējušies, kā medusmēnesī. Tā ka arī tā mēdz būt. Ir jādod iespēja, jo agrāk civilizācija dzīvoja kristīgā vidē – ticība tika nodota ģimenē, skolā bija kristīgā mācība un kultūra bija piesātināta ar kristīgo vēsti – kristīgie principi dabiskā veidā tika nodoti no paaudzes paaudzē. Šobrīd kultūra nav kristīga, ģimenes pamatā parasti arī nav kristīgās vērtības. Diemžēl mūsdienās tas ir izņēmums, kad cilvēks precas tikai vienu reizi. Līdz ar to, saknes ir nogrieztas un tagad, lai cilvēks varētu no jauna ieskaņoties ticībā, viņam vajag radīt vidi. Liturģijas telpa, baznīcas telpa ir par maz, caur to cilvēku nevar transformēt.

Kādas lūgšanas un garīgās prakses Jūs pats izmantojat grūtos brīžos?

Garīgā prakse? Pirmkārt, es katru rītu iesāku ar lūgšanu. Ir tā saucamā Stundu liturģija jeb Breviārs, kas ir balstīts uz Psalmiem un Svētajiem Rakstiem. Tās ir piecas lūgšanu reizes dienā, dažas no tām var apvienot, faktiski no rīta ir divi lasījumi: Matutīns un Laudes. Tad ir dienas vidus lūgšana, vakara lūgšana jeb Vesperes, dienas noslēguma lūgšana jeb Kompletorijs. Kopā iznāk četras reizes.

Tās ir iekšējas vai arī publiskas?

Nē, tās parasti ir individuālas. Bet var būt arī publiskās jeb kolektīvas Vesperes vai Laudes. Piemēram, man ļoti patīk kopā ar semināristiem lūgties Stundu liturģiju vai pat dziedāt – ļoti skaisti, ļoti skaisti. Tad ir mana individuālā lūgšana, kad es vienkārši klusumā atrodos Dieva priekšā un ar viņu komunicēju. Tad katru dienu ir Svētā Mise. Darbadienās es celebrēju savā kapelā, svētku dienās, svētdienās vai, kad ir vajadzība, celebrēju publiski. Tad vēl pastaigas laikā es palūdzos Rožukroni. Tāda, lūk ir mana ikdienas garīgā prakse. Vēl vienreiz nedēļā es lūdzos kopā ar saviem līdzstrādniekiem. Jūs sakāt grūtībās? Tad mēs lūdzamies kopā, kas ir ļoti svarīgi. Jēzus ir teicis- “kur divi vai trīs manā vārdā sapulcējušies, tur es esmu viņu vidū un ko divi vai trīs vienprātīgi lūgs, to es viņiem došu”. Tā ka mēs varam balstīties uz šo apsolījumu, un tas strādā. Ir ļoti svarīgi, esot grūtībās, lūgties kopā ar brāļiem un māsām.

Vēl ir tā saucamais Svētās Mises nodoms, tas nozīmē, ka katru Svēto Misi var veltīt kādā konkrētā nodomā, lūdzot Dievam žēlastību. Grūtās situācijas es ielieku Svētās Mises nolūkā. Mums ir tā saucamie kontemplatīvie klosteri, piemēram Ikšķilē ir Baskāju Karmela māsu ordeņa klosteris. Viņu dzīves pamats ir lūgšana, un krīzes brīžos var palūgt viņām, lai lūdzas. Vēl vienreiz gadā mums ir priesteru rekolekcijas. Tagad pat es pirms divām nedēļām atgriezos no Anglijas, kur mums šaurā lokā – četriem bīskapiem arī bija retrīts.

Kādas ir Jūsu dienišķās brokastis, pusdienas, vakariņas? Vai ēdat vienā un tajā paša laikā?

Man, plus mīnus, pamatā ir stabils laiks. Protams, vispirms lūgšana. Normālā gadījumā vingrošana un tad Svētā Mise. Brokastoju es diezgan vēlu, pusdesmitos, desmitos.

Jūs ejat pats uz pilsētu, uz veikalu uz kafejnīcu?

Uz kafejnīcu eju tikai ar ciemiņiem, bet tas ir ļoti reti. Viens pats es neeju.

Ja jūs ejat ar ciemiņiem, kuru restorānu Jūs izvēlaties?

Manam palīgbīskapam ir labi kontakti “Kaļķu vārtos”. Uz turieni bieži vien vedam savus ciemiņus pusdienās. Mums savā laikā blakus bija “Ķiploku krogs”. Man tur ļoti garšoja, bet, diemžēl, tagad tas tur vairs nav.

Jums ir veikals, kur iepērkaties biežāk?

Nu šodien pat iegāju Rimi nopirkt citronus.

Kas Jums labo insignijas vai baznīcai vajadzīgās lietas? Kas Jums šuj?

Mani universālie palīgi – priesteris un klostermāsa. Ja jāpalabo kāds sīkums, tad viņi arī palabo, bet bīskapa sutanas, tās gan Polijā šuj.

Uz ārzemēm ar autobusu braucat?

Nē, braucu ar mašīnu vai lidoju ar lidmašīnu.

Kas ir Jūsu iecienītākais ēdiens?

Man piestāstīja pilnas ausis, ka vajagot ēst ģenētiski nemodificētos kviešus, jeb, tā sauktos speltas kviešus. Latvijā tos ir grūti dabūt, bet es tos no Polijas dabūju un no rīta man vāra no tiem putru. Pieberu klāt dažādu sēklu maisījumu, pielieku nedaudz medus un olīveļļu, un man ir garšīgas brokastis. Vēl man garšo maizes zupa.

Jūs kafiju lietojat?

Jā, kad dzīvoju Romā, pieradu pie kafijas.