Irina Karpikova, sabiedrības veselības ārste, veselības zinātņu maģistra grāds uzturzinātnē

Piederība pie profesionālajām organizācijām: Latvijas profilaktiskās medicīnas darbinieku asociācija. Pieredze: Savas 40 gadu darbības laikā ir risinājusi pārtikas produktu kvalitātes un nekaitīguma jautājumus dažādos līmeņos — pārtikas uzņēmumu inspicēšanā un sertificēšanā, piedalījusies pārtikas nekaitīguma reglamentējošo normatīvo dokumentu un vadlīniju izstrādāšanas darba grupās (piemeram, darba grupā par LR MK noteikumiem Nr.158 ”Noteikumi par obligātajām nekaitīguma prasībām pārtikas piedevām un pārtikai, kurā izmantotas pārtikas piedevas, kā arī prasības pārtikas piedevu marķējumam”, kas šobrīd jau nav spēkā). Pārtikas uzņēmumu konsultēšanas jomā kopš 2000.gada: uzņēmumu sagatavošana atzīšanai, HACCP dokumentu izstrādāšana un piedalīšanās prasību ieviešanā saskaņā ar ES tiesību aktu prasībām, starptautisko standartu ISO 9001, ISO 22000, FSSC 22000, BRC Global Food, IFS Food, GMP+, AIB International u.c. Konsultāciju jomas ir pārtikas drošības vadības sistēmas un kvalitātes vadības sistēmas, produktu uzturvērtība, veselīgs uzturs. Viņa ir vairāku mācību kursu autore un vadītāja. Piealījusies starptautiskajos projektos citās valstīs pārtikas kvalitātes, nekaitīguma jomā, veselīga uztura jomā.

Kas ir pārtikas piedevas?

Saskaņā ar 2008.g.16.decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1333/2008 par pārtikas piedevām , “pārtikas piedeva” ir jebkura viela, ko pašu par sevi uzturā parasti nelieto un ko parasti neizmanto kā raksturīgu pārtikas sastāvdaļu neatkarīgi no tā, vai tai ir uzturvērtība vai tās nav, bet kura pati par sevi vai tās blakusprodukti tieši vai netieši kļūst vai ir pamatoti domājams, ka var kļūt par pārtikas sastāvdaļu vai citādi ietekmēt tās īpašības pēc tam, kad šī viela tehnoloģisku apsvērumu dēļ ir ar nolūku pievienota pārtikai šīs pārtikas ražošanas, pārstrādes, sagatavošanas, apstrādes, iepakošanas, pārvadāšanas vai glabāšanas posmā) jeb pārtikas piedevas ir vielas, ko pašas par sevi uzturā nelieto, bet ko tehnoloģisku apsvērumu dēļ ar nolūku pievieno pārtikai.

Protams, ka pārtikai var pievienot arī citas vielas, ko parasti nelieto uzturā – aromatizētājus, fermentus, vitamīnus u.c., bet šādiem produktiem ir savas definīcijas un to lietošanu reglamentē citi normatīvie dokumenti. Patērētāju vidū populārs ir viedoklis, ka tas viss ir «ķīmija». Pārtikas piedevu ražošanā izmanto dabiskās, dažādas augu un dzīvnieku izcelsmes izejvielas, bet E-vielas iespējams izgatavot arī mākslīgi – ķīmiskās sintēzes ceļā. Bet tas, ka viela ir mākslīga, nenozīmē, ka tā ir kaitīga. Ir ļoti daudz mākslīgo vielu, kas glābj dzīvības, un starp dabiskajiem savienojumiem ir tādi, kas ir kaitīgi veselībai. Jebkura pārtika ir “ķīmija”, jo sastāv no dažādām ķīmiskajām vielām: aminoskābēm, taukskābēm, ogļhidrātiem, vitamīniem, minerāliem u.c.

Pārtikas piedevu veidi

Burts ”E” tika izvēlēts, jo tas ir atvasinājums no vārda „Eiropa”, kā arī ir „leģenda” tam, ka tas nozīme „ēdamais” (edible).  Pēc burta „E” ir trīs vai četri cipari, kas skaidri norāda komponenta kodu. Piemēram, E100 – E199 ir krāsvielas, E200-E299 – konservanti utt. Šāda starptautiskā klasifikācija tika veidota, lai patērētājiem būtu vieglāk saprast, izlasot marķējumu, par ko viņš maksa naudu, bet pārtikas uzņēmumiem un valsts kontrolējošām organizācijām – kontrolēt to lietošanu. Ir vienāda pieeja un, pērkot importa produktus pie mums vai ceļojumos, ir vieglāk orientēties produktu sastāvā. Tas ir kā ceļa zīmes – vienādas visā pasaulē.

Ir 26 pārtikas piedevu funkcionālās grupas: saldinātāji, krāsvielas, konservanti, antioksidanti, nesējvielas, skābes, skābuma regulētāji, pretsalipes vielas, putu dzesēji, apjoma palielinātāji, emulgatori, emulģējošie sāļi, cietinātāji, garšas pastiprinātāji, putu veidotāji, recinātāji, glazētājvielas, mitrumuzturētāji, modificētās cietes, aizsarggāzes, propelenti, irdinātāji, sekvestranti, stabilizētāji, biezinātāji, miltu apstrādes līdzekli. 

Termins “funkcionālā grupa” nozīmē vienu no noteiktajām kategorijām, kuru pamatā ir atiecīgo pārtikas piedevu tehnoloģiskās funkcijas pārtikā. Šo grupu nosaukumi un to funkciju paskaidrojumi ir I pielikumā EK Regulas 1333/2008, piemēram: “krāsvielas” ir vielas, kas papildina vai atjauno pārtikas produktu krāsu, tostarp dabīgi pārtikas produktu komponenti un dabīgas izejvielas, kuras atsevišķi parasti uzturā nelieto un neizmanto kā raksturīgas pārtikas sastāvdaļas. No pārtikas produktiem iegūti preparāti un citi ēdami dabīgu izejvielu materiāli, kas ir uzturvielām vai aromātiskajām sastāvdaļām radniecīgi pigmenti, ko iegūst selektīvā fizikālā un/vai ķīmiskā ekstrakcijā, ir krāsvielas šīs regulas nozīmē “konservanti” ir vielas, kas pagarina pārtikas produktu glabāšanās laiku, aizsargājot tos no mikroorganismu izraisītas bojāšanās, un/vai kas aizsargā pret patogēnu mikroorganismu augšanu “skābes” ir vielas, kas palielina pārtikas produktu skābumu un/vai piešķir tiem skābu garšu “garšas pastiprinātāji” ir vielas, kas pastiprina pārtikas produktiem piemītošo garšu un/vai smaržu “modificētās cietes” ir vielas, kas iegūtas, ar ķīmiskiem reaģentiemvienu vai vairākas reizes iedarbojoties uz pārtikas cieti, kura pirms tam var būt apstrādāta ar fizikālām vai fermentatīvām metodēm, hidrolizēta ar skābi vai sārmu vai balināta

Atļauto “E-vielu” saraksts un lietošanas nosacījumi

Pārtikas piedevas var iekļaut Eiropas Kopienas atļauto pārtikas piedevu sarakstos vienīgi tad, ja tās atbilst sekojošiem nosacījumiem:

• ir pamatojums uz pieejamo zinātnisko informāciju, ieteiktajās devās nerada  kaitīgumu patērētāju veselībai;
• nepieciešamo mērķi nevar sasniegt ar citiem ekonomiski un tehnoloģiski realizējamiem līdzekļiem;
• to lietošana nemaldina patērētāju.

Pamatojums  uz pieejamo zinātnisko informāciju par nekaitīgumu patērētāju veselībai

Kompetentās iestādes valsts, reģionālā un starptautiskā līmenī ir atbildīgas par pārtikas piedevu nekaitīguma novērtēšanu. Pirms pārtikas piedeva tiek atzīta par izmantojamu, tai jāiziet rūpīga zinātniski pamatota drošuma novērtēšana. Eiropā to veic Eiropas Pārtikas nekaitīguma institūcija (EFSA), bet starptautiskā līmenī – Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas un Pasaules Veselības organizācijas Pārtikas piedevu apvienotā ekspertu komiteja (JECFA). Tāpat pamatojums uz pieejamo zinātnisko informāciju attiecībā uz lietošanas reglamentiem un ieteikto devu nekaitīgumu patērētāju veselībai sākas Pārtikas piedevu ekspertu komitejā (JECFA), kas darbojas Apvienoto Nāciju Organizācijas pakļautībā. Apvienoto FAO /WHO* pārtikas piedevu ekspertu komiteju (JECFA) sasauc FAO un WHO saskaņā ar to attiecīgās pilnvaras ekspertu komitejām.

*FAO – Food Agriculture Organization (Pārtikas un Lauksaimniecības Organizācija),

WHO – World Health Organization (Pasaules Veselības Organizācija).

Starptautiski var izmantot tikai tādas pārtikas piedevas, kuras ir izturējušas JECFA nekaitīguma novērtējumu un nerāda būtisku risku patērētāju veselībai. Tas attiecas gan uz pārtikas piedevām, kas iegūtas no dabīgiem avotiem, gan uz sintētiskiem. Valsts kompetentās iestādes, pamatojoties vai nu uz JECFA novērtējumu, vai arī valsts novērtējumu, var atļaut pārtikas piedevu izmantošanu noteiktos daudzumos konkrētiem pārtikas produktiem. Veicot novērtējumus, JECFA ņem vērā visu pieejamo bioķīmisko, toksikoloģisko un citu attiecīgo piedevu datu zinātniskiem pārskatiem: tiek ņemti vērā rezultāti no obligātajiem izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, zinātniskiem pētījumiem un novērojumiem cilvēku grupās. Lai izlemtu, vai pārtikas piedevu var droši lietot, nosaka pārtikas piedevas pieņemamu dienas devu, kas ir daudzums pārtikā vai dzeramajā ūdenī, ko var lietot katru dienu visas dzīves laikā, neradot negatīvas ietekmes uz veselību.

Ņemot par pamatu JECFA drošības novērtējumu, starptautiska pārtikas standartizācijas komisija Codex Alimentarius izstrāda un publicē zinātniski pamatotus dokumentus ar apstiprināto pārtikas piedevu sarakstu, lai patērētāji visā pasaulē varētu būt pārliecināti, ka visas piedevas atbilst drošības un kvalitātes standartiem neatkarīgi no tā, kur tā ir ražota.

Visa “E-vielu” klasifikācija patiesībā ir vērsta uz to, lai tas, pirmkārt, būtu ērti lietot un visi pasaulē saprastu, kas slēpjas zem numura, piemerām,  E160. Otrs svarīgais iemesls ir nodrošināt skaidrus drošības kritērijus, kas ir precīzi pārbaudīti ar zinātniskām metodēm.

Turklāt dažādu valstu vai reģionu likumdošana var lemt par šo apstiprināto piedevu iekļaušanu valsts vai reģiona normatīvajos dokumentos. Attiecīgi nevienam nav tiesību lietot pārtikas piedevu, kas nav iekļauta apstiprinātajā sarakstā.

Katrai pārtikas piedevai ir noteikti tīrības kritēriji: ķīmiskā formula, identitāte, fizikāli-ķīmiskie rādītāji, smago metālu maksimāli pieļaujamais līmenis. Uzņēmumam, kurš izmanto piedevu, ir iespēja pārliecināties pārtikas piedevas autentiskumā un nekaitīgumā, pieprasot no piegādātāja specifikāciju un novērtējot datus ar noteiktajīem tīrības kritērijiem vai arī veicot laboratorijas testēšanu. Šāda dokumenta nosaukums ir 2012. gada 9. marta Komisijas Regula Nr. 231/2012, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1333/2008 II un III pielikumā uzskaitīto pārtikas piedevu specifikācijas.

Ir virkne produktu, kuru ražošanā nav atļauts izmantot pārtikas piedevas, piem.:

• dažu tradicionālo pārtikas produktu ražošanā,
• pārtikas krāsvielas ir aizliegts pievienot 32 produktu grupām, tostarp neapstrādātai pārtikai, pienam, dzīvnieku un augu izcelsmes eļļai un taukiem, maizei, tomātu mērce u.c.

Vairākām pārtikas piedevām ir noteikti konkrēti lietošanas nosacījumi: pārtikas produktu grupas, maksimāli pieļaujamās devas (visi konservanti, saldinātāji u.c.), bet ir daudz pārtikas piedevu, kuras drīkst izmantot bez ierobežojumiem, piemērām,  E260 (etiķskābe), E 270 (pienskābe), E 300 (askorbīnskābe), E322 (lecitīni), E 325 (nātrija laktāts), E 402 (kālija algināts), E 415 (ksantāna sveķi), E941 (slāpeklis), E948 (skābeklis).

Pārtikas piedevas izmanto arī mājsaimniecībās: konservējot gurķus, pievieno citronskābi (E330), 9% etiķi, kuru ražo no etiķskābes (E260), cepot cepumus, mīklai pievieno dzeramo sodu (E500).

Tāpat ir noteikts pārtikas produktu saraksts, kuru ražošanā nedrīkst izmantot pārtikas piedevas, piemēram, pārtikas krāsvielas aizliegts pievienot (gan tiešā veidā, gan pēc “pārneses principa” (no citām sastāvdaļām)) šādiem produktiem: nearomatizēts pasterizēts un sterilizēts (tostarp apstrādāts ultraaugstā temperatūrā) piens, nearomatizēti raudzēti piena produkti, kas pēc raudzēšanas tiek termiski apstrādāti, nearomatizēts pasterizēts krējums, nearomatizēti dzīvi raudzēti krējuma produkti un aizstājējprodukti, kuru tauku saturs ir mazāks par 20%, svaigi augļi un dārzeņi,  mizoti, sagriezti un sasmalcināti augļi un dārzeņi, saldēti augļi un dārzeņi, riekstu sviesti un riekstu pastas, kakao un šokolādes produkti, veseli un šķelti graudi vai graudu pārslas, milti un citi miltu izstrādājumi, ciete, pastas izstrādājumi, maize un maizītes (izņemot maizi ar iesalu, kurai ir atļautas krāsvielas E150a-d (karameles)), bet smalki miltu konditorejas izstrādājumi drīkst saturēt pārtikas krāsvielas, neapstrādāta gaļa, neapstrādātas zivis, neapstrādāti gliemji un vēžveidīgie, neapstrādātas olas, pārstrādātas olas un olu izstrādājumi, cukuri, medus, galda saldinātāji, sāls un sāls aizstājēji, garšaugi un garšvielas, raugs un rauga produkti, īpašai diētai paredzēta pārtika (ar izņēmumiem), zīdaiņiem un maziem bērniem paredzēta pārtika, īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzēta diētiskā pārtika zīdaiņiem un īpašie maisījumi zīdaiņiem, ūdens, tostarp dabīgais minerālūdens, augļu un dārzeņu sulas, augļu nektāri, dārzeņu nektāri un līdzīgi produkti (bet ir atļauts pievienot aromatizētos dzērienos), kafija, kafijas ekstrakti, alus un iesala dzērienos ir atļautas tikai E1501-d (karameles), vīns (kas nav augļu vai aromatizēts vīns).

Tas, ka šiem produktiem nedrīkst pievienot pārtikas krāsvielas, tomēr neatceļ citu pārtikas piedevu iespējamo klātbūtni tajos. Piemēram, augļiem un dārzeņiem, kuriem nedrīkst pievienot krāsvielas, ir atļautas vairākas citas pārtikas piedevas – E200-E203 (sorbīnskābe-sorbāti) tikai svaigu, nemizotu citrusaugļu apstrādei, ne vairāk par 20mg/kg pelējumu augšanas novēršanai, E220-228 (sēra dioksīds-sulfīti) tikai galda vīnogās, svaigās līčēs (mērījumi attiecas uz ēdamajām daļām) un mellenēs (Vaccinium corymbosum), kā arī citas piedevas (vaski un sveķi) atsevišķu augļu virsmu apstrādei. Arī nearomatizētam pasterizētam un sterilizētam pienam nedrīkst pievienot krāsvielas, bet drīkst E331 (nātrija citrāti) – tikai ultraaugstā temperatūrā apstrādātā kazas pienam, maksimāli 4000 mg/kg – un E338-45 (fosforskābe-fosfāti-difosfāti, trifosfāti un polifosfāti) – tikai sterilizētā un ultraaugstā temperatūrā apstrādātā pienā, maksimāli 1000 mg/kg. Tātad, ja vēlamies atteikties no pārtikas piedevu lietošanas, ir jāizvēlas neapstrādāti produkti, jālasa marķējums, bet nefasēto produktu gadījumā – jājautā informācija par sastāvu.

Vai šobrīd starp “E-vielām” ir kādas vielas ar apšaubāmu reputāciju?

Vielas ar apšaubāmu reputāciju jau pirms daudziem gadiem ir izslēgtas no atļauto produktu saraksta. Viens no “E” klasifikācijas izveides mērķiem bija tieši noteikt, kuras vielas joprojām var būt bīstamas un kuras nevajadzētu pievienot pārtikai. Ja pieejama zinātniski pamatota informācija par to, ka pārtikas piedeva ir toksiska un bīstama cilvēka veselībai, tās iekļaušana Eiropas Kopienas atļauto pārtikas piedevu sarakstā nav iespējama! Tātad – ražotāji šādas pārtikas piedevas produktu ražošanā izmantot nedrīkst. Pārtikas piedevas nepārtraukti pārrauga un vajadzības gadījumā novērtē atkārtoti, ņemot vērā lietojuma nosacījumu izmaiņas un jaunāko zinātnisko informāciju. Arī ārpus Eiropas Kopienas ražotiem produktiem ir jāatbilst šīm prasībām, ja produktu eksportē uz ES. Eiropas uzņēmumiem eksporta gadīumā arī ir svarīgi pārliecināties, vai ir atšķirīgas likumdošanā attiecībā uz pārtikas piedevu izmantošanu. Latvijā izmantošanas nosacījumu ievērošanu kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests.

Mūsdienās visas E-piedevas tiek pakļautas rutīnas procesam, piemēram, datu dubultai pārbaudei, kas prasa vairākus gadus. Zinātniskie dati laika gaitā uzkrājas, un mēs uzzinām vairāk par atsevišķām sastāvdaļām, noteiktām vielām.

Dažas pārtikas piedevas sākotnēji tika uzskatītas par kaitīgām, bet pēc tam, kad tika veikti kvalitatīvāki pētījumi un uzkrāts vairāk datu, izrādījās, ka šīm bailēm nebija pamata, un šīs piedevas atkal atgriezās pie mums. Tas notika, piemēram, ar mākslīgajiem saldinātājiem saharīnu un nātrija ciklamātu. Fakts ir tāds, ka aizdomas par E-vielu toksiskumu vai kancerogenitāti nerodas no tā, ka pārtikas rūpniecībā nav pietiekami daudz kontroles, bet gan tieši tāpēc, ka tās ir daudz. E-piedevas ir visvairāk pētītās vielas, kas atrodamas pārtikā. Mēs nezinām tik daudz par dažiem komponentiem, kas ir kafijā vai maizē, mēs maz zinām par dažādām bioloģiski aktīvām vielām, kuras satur daži uztura bagātinātāji, kurš komponents ko ietekmē, vienkārši tāpēc, ka neesam tos tik pat rūpīgi pētījuši kā E-piedevas. Tas padara E-piedevas par drošākajām vielām. Un, ja ar viņiem kaut kas nav kārtībā, uzņēmumos ir izsekojmības sistēma un preču atsaukšanas procedūras, kas ļauj ātri izņemt no aprites produktu, kas satur šo piedevu.

Uzņēmumiem, kas sniedz ēdināšanas pakalpojumus skolām, bērnu dārziem un profesionālās izglītības iestādēm, ir svarīgi zināt, ka 2006.gadā Latvijā jau ir izdarīts pirmais solis, kas ierobežo pārtikas krāsvielu un dažu citu pārtikas piedevu saturošo produktu lietošanu bērnu uzturā. 2006.gada 1.novembrī stājās spēkā 27.12.2002.gada MK noteikumu Nr. 610 «Higiēnas prasības vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēm», kas izraisīja daudz diskusiju par šāda dokumenta lietderību. Saskaņā ar minētajiem noteikumiem skolās nedrīkst realizēt:

• cukura konditorejas izstrādājumus (konfektes, karameles, dražejas), kuriem pievienotas pārtikas piedevas E102, E104, E110, E120, E122, E124, E127, E129, E131, E132, E133, E142, E151, 155; saldinātāji E950, E951, E952, E954;
• košļājamo gumiju, kurai pievienotas pārtikas piedevas (krāsvielas) E102, E104, E110, E120, E122, E124, E127, E129, E131, E132, E133, E142, E151, E155;
• dzērienus, kuriem pievienotas krāsvielas E102, E104, E110, E120, E122, E124, E129, E131, E132, E133, E142, E151, E155; saldinātāji E950, E951, E952, E954; konservanti, ko lieto reglamentētā daudzumā saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām prasībām par pārtikas piedevu lietošanu (piemērām, natrija benzoāts), kā arī sastāvdaļas, kas nav pārtikas piedevas — kofeīns un aminoskābes.

Protams, ka kopumā tas nerisina problēmu, tomēr mediķi uzskata, ka šīs aizliegums var veicināt veselīgu ieradumu veidošanu bērnu un pusaudžu vidū, neskatoties uz to, ka viņiem ir iespēja iegādāties tuvākajā veikalā.

Ieraugot internetā populāras aizliegto “E-vielu” tabulas, tās var droši aizvērt, jo tam nav nekāda sakara ar realitāti. Mēs nezinām, kas veido šos sarakstus, bet tie ir ļoti populāri patērētāju vidu. Izlasot kādas ziņas, kas jūs biedē, vissvarīgākais ir uzdot sev jautājumu: kas ir autors, ar kuru mērķi viņš to publicē, kur ir avots, un kā tas tika pierādīts? Jāieslēdz kritiskā domāšana. Man ir daudz jautājumu par šīm tabulām. Tajās par kancerogēnu var uzskatīt citronskābi, kas patiesībā ir mūsu metabolīts jeb kaut kāds hlorofils, kas ir atrodams visos augos, jo tieši pigments piešķir zālei un lapām to ļoti zaļo krāsu. Diemžēl daži mazumtirdzniecības uzņēmumi publicē savās mājas lapās šādas tabulas. Tas var liecināt vai nu par negodīgo praksi, zemo kompetenci vai vēlmi pievērst sev uzmanību.

Tomer nevar apgalvot, ka pārtikas piedevas ir pilnīgi drošas visiem

Ir īpaši jutīgi cilvēki, kuriem e-vielas var izraisīt veselības problēmas. Pētījumi apstiprina, ka, piemēram, glutamāti (garšas pastiprinātāji) dažiem cilvēkiem negatīvi iedarbojas uz nervu sistēmu, nereti rada galvassāpes, sliktu dūšu, pat redzes traucējumus. Tāpat ir izpētīts, ka garšas pastiprinātāji var veicināt muskuļu, locītavu sāpes un sekmēt oksidatīvo stresu. Glutamāts nav nekāda mistiska sintētiska viela, kas būtu mūsu organismam sveša – tas mūsos ir dabiski. Glutamāts mūsu organismā veidojas no glutamīnskābes, aminoskābes, kuras veidošana ir iekodēta mūsu gēnos un kurai ir savas funkcijas organismā. Smadzenēs glutamāts pilda neirotransmitera lomu, proti, palīdz vadīt nervu šūnu signālus. Glutamātu mēs arī uzņemam ar pārtikas produktiem – sieru, gaļu, sojas mērci un daudziem citiem produktiem. Cilvēks dienā apēd vidēji 20–40 reizes vairāk dabiskas izcelsmes nātrija glutamāta, nekā mākslīgi pievienotā glutamāta. Kaut gan nātrija glutamāta lietošana ir atļauta pārtikas produktos, ir cilvēki, kuriem šādas piedevas un glutamāta saturošo produktu lietošanu ieteicams ierobežot, kā arī gaļu, iespējams.

Pirms dažiem gadiem Pārtikas Standartu aģentūra (Apvienotā Karaliste) publicējusi pētījumu, kas apstiprina, ka pastāv iespējama sakarība starp mākslīgo krāsvielu lietošanu uzturā un bērna uzvedību. Pētījumā mazi bērni katru otro nedēļu uzturā lietoja divu veidu pārtikas piedevu maisījumus dzērienu veidā, kuriem pievienots konservants nātrija benzoāts. Pētījuma rezultātā tika novērots, ka lietojot uzturā minētās pārtikas krāsvielas kombinācijā ar nātrija benzoātu, pieaug bērnu hiperaktivitātes līmenis.

Pētījums tika nosūtīts Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei (EFSA) zinātniskai izvērtēšanai un viedokļa publicēšanai un 2008.gada 14.martā EFSA publicējusi oficiālo atzinumu par šo pētījumu. Ņemot vērā kopējos pierādījumus, kā arī būtiskās nenoteiktības un informācijas trūkumu par novēroto uzvedības izmaiņu klīnisko nozīmību, ir izdarīts secinājums, ka pētījumu nevar izmanot kā pamatu pieļaujamās dienas devas (ADI) mainīšanai attiecībā uz pētītajām krāsvielām vai nātrija benzoātu.

Tika veikta visu Eiropas Savienībā atļauto pārtikas krāsvielu drošības pārvērtēšana un 2008.gada 16. decembrī stājusie spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr.1333/2008 par pārtikas piedevām.

Saskaņā ar Regulas prasībām sākot ar 2010. gada 20. jūliju pārtikai, kas satur krāsvielas Е 110, Е 104, Е 122, Е129, Е 102, Е 124, marķējumā jābūt papildus norādei «krāsviela (-s) nosaukums vai E numurs: var nelabvēlīgi ietekmēt bērnu aktivitāti un uzmanību». Turpmāk, reaģējot uz zinātnes sasniegumiem, nepieciešamības gadījumā, tiks izdarīti Regulas grozījumi. Daudzās  valstīs, piemēram, Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Beļģijā un Austrijā, tās jau ir aizliegtas.

Ko nozīmē „nepieciešamo mērķi nevar sasniegt ar citiem ekonomiski un tehnoloģiski realizējamiem līdzekļiem”

Pārtikas piedevu lietošana atvieglo tehnoloģiskos procesus, kā arī palīdz ražot produktus ar vēlamu ārējo izskatu, konsistenci, garšu, derīguma termiņu, samazinātu cukura vai tauku daudzumu. Piemēram, konservantu lietošana dažos termiski apstrādātas gaļas produktos ir nepieciešama, lai uzlabotu minēto pārtikas produktu mikrobioloģisko stabilitāti, tostarp kavējot tādu bīstamu mikroorganismu augšanu kā Listeria monocytogenes vai Salmonella, kas var izraisīt infekcijas  – listeriozi vai salmoneļozi.

Vēl kāds piemērs – lielākoties zivju sālīšanai/marinēšašanai izmanto ļoti augstu sāls saturu (patērētājiem sāls pārmērīgā lietošana paaugstina asinsspiedienu), bet var ražot arī veselībai mazāk kaitīgu produktu, pievienojot skābi un konservantu, samazinot sāls daudzumu. Klasiskā majonēze ir ar augstu tauku saturu, toties cietes un emulgatoru lietošana palīdz ražot mērci ar zemāku tauku saturu. Savukārt saldinātāju izmantošana dažādos pārtikas produktos ir noderīga, lai aizstātu cukurus produktos ar augstu glikēmisko indeksu, tādējādi ļaujot samazināt pārmērīgu insulīna izdalīšanos. Pievienojot noteiktām pārtikas produktu kategorijām saldinātāju (kur to atļauts izmantot), ražotājiem būtu lielāka elastība, izstrādājot pārtikas produktus ar samazinātu enerģētisko vērtību (kuriem piemīt tādas pašas garšas īpašības kā produktiem ar augstu kaloritāti). Kāpēc tas ir tik būtiski? Protams, organismam ir nepieciešama enerģija kaloriju veidā (ogļhidrāti, tauki u. c.), bet to pārmērīga lietošana kombinācijā ar mazkustīgu dzīvesveidu var visnotaļ negatīvi ietekmēt pircēja veselību, izraisot aptaukošanos un aktualizējot tādas veselības problēmas kā hipertonija, cukura diabēts, ateroskleroze u. c. Bez šaubām, cilvēkiem ir jānodrošina sabalansēts uzturs, kustība un citi veselīga dzīvesveida elementi, bet produkti ar samazinātu kaloritāti arī var palīdzēt kontrolēt vai samazināt svaru, ja tas nepieciešams. Ir cilvēki, kuri uzturā nevar lietot produktus, kas satur cukurus, taču, ja vēlme pēc produktiem ar saldu garšu joprojām pastāv, tad deserti, bezalkoholiskie dzērieni un īpašām diētām paredzēti produkti ar saldinātājiem ir domāti tieši šādai patērētāju grupai. Tad, kad pavāri ar lepnumu demonstrē „veselīgas” receptes, kur cukura vietā ir stevija vai eritrol, mums ir jāsaprot, ka runa neiet par augiem, bet par vielām, kuras ir atļautas pārtikas produktu ražošanā/izgatavošanā – Е 960 un Е 968.

Nākamais pārtikas piedevu lietošanas nosacījums ir: to lietošana nemaldina patērētāju

Katram patērētājam ir  tiesības zināt, par ko viņš maksā naudu, bet ražotāja un mazumtirdzniecības uzņēmuma pienākums sniegt pilnu informāciju par sastāvu, t.sk. pārtikas piedevām. Pateicoties marķējumam, patērētājs var izvēlēties tādu produktu, kurš atbilst viņa priekšstatam par veselīgu un nekaitīgu pārtiku. Diemžēl reizēm patērētāju uzmanība vairāk pievērsta sastāvdaļām, kuru klātbūtne nerada risku un cilvēks var ignorēt citu ļoti svarīgu informāciju: par uzturvērtību, sāls, cukura, tauku, piesātināto tauku daudzumu.  Pārtikas produkts jāvērtē, ņemot vērā arī cita informācija, ko sniedz ražotājs marķējumā un bieži pārtikas piedevas klātbūtnes risks ir viszemākais salīdzinājumā ar dažu uztura vielu pārmērīga daudzuma risku.

Norādot marķējumā produkta sastāvu, daži ražotāji nenorāda to numuru ar burtu „E”,  kas ir atļauts aizvietot ar pārtikas piedevas nosaukumu, bet viņa pienākums ir uzrādīt sākumā  pārtikas piedevas grupu. Piemērām, drīkst  rakstīt „krāsviela E 100” vai „krāsviela kurkumīns”, „saldinātās E 955” vai „saldinātājs sukraloze”.

Dažus patērētājus mulsina vārdi „modificēta ciete”, jo pastāv uzskats, ka runa ir par ģenētiski modificētiem produktiem. Modificēta ciete ir pavisam cita pārtikas produktu sastāvdaļa, kuru ražo no dabīgās cietes, ķīmiski apstrādājot, un tam nav nekāda sakara ar gēnu modifikāciju.

Ja pārtikas piedevas ražošanā izmantojama izejviela ir pārtikas alergēns (olas, soja, kvieši), tad nevar 100% izslēgt, ka pārtikas piedeva nav alerģiska.  Saskaņā ar tiesību aktu prasībām, šādā gadījumā pārtikas produkta sastāvdaļu sarakstā ražotājam jānorāda izejvielas izcelsme izceltā drukā, piemērām, emulgators sojas lecitīns.  Tomēr, pamatojoties uz  zinātniskiem datiem,  no sojas pupām iegūti dabiski jaukti tokoferoli (E306) ir izslēgti no alergēnu sarakstā. Patērētājiem ar diagnozi „fenolketourija” nedrīkst lietot pārtiku, kas satur saldinātāju aspartams, to tas satur fenilalanīnu, tāpēc tiesību akti par produktu marķēšanu paredz papildus norādi marķējumā “satur aspartāmu (fenilalanīna avots)” – norāda marķējumā, ja sastāvdaļu sarakstāaspartāms/aspartāma acesulfāma sāls  ir norādīts tikai ar atsauci uz E numuru; “satur fenilalanīna avotu” – norāda marķējumā, ja sastāvdaļu sarakstā aspartāms/aspartāma acesulfāma sāls ir norādīts tikai ar tā konkrēto nosaukumu.

Pārtikas produktiem, kas satur saldinātājus, pievieno pārtikas produkta nosaukumam papildu norādi  “ar saldinātāju(-iem)”, bet ja ar cukuru un saldinātāju (-iem) – “ar cukuru(-iem) un saldinātāju(-iem)”.

Vīnu ražošanā var lietot pārtikas piedevu sēra dioksīdu un sulfītus, kas ir alergēni. Ja  to koncentrācija pārsniedz 10 m/kg vai 10 mg/l kopējā SO₂ , kas ir jāaprēķina produktiem, ko piedāvā kā gatavus patēriņam, tad uz vīna pudeles būs informācija “satur sēra dioksīdu”. Patērētājs, kuram ir alerģija uz šo vielu, vai interesēties par šādu informāciju uz pudeles etiķetes un ir svarīgi sniegt viņam patiesu informāciju.

Tāpēc patērētājiem, protams, ir svarīgi iepazīties ar informāciju marķējumā un pēc tam izlemt, vai viņi ir gatavi par to maksāt. Ikvienam ir iespēja samazināt pārtikas piedevu kopējo daudzumu pārtikā kuru viņš ēd, pērkot minimāli apstrādātu pārtiku un gatavojot maltītes pašam, bet ne visi ir gatavi to datīt vai katru dienu 3 reizes ēst kafejnīcā. Tāpēc joprojām būs pieprasīti produkti, kas ir rūpnieciski ražoti un gatavi lietošanai. Ražotājiem un tirgotājiem ir pienākums kontrolēt visas ienākošās izejvielas, ievērot noteiktās prasības un sniegt patērētājiem patiesu informāciju atbilstoši normatīvo dokumentu prasībām. Maldinošas, zinātniski nepamatotas informācijas publicēšana un patērētāju iebiedēšana nav godīga prakse.  Tas būtu jāsaprot gan tirgotājiem un ražotājiem, kafejnīcām un restorāniem, gan dažādiem blogeriem un “pareiza uztura” fani.