Laima Vaikule: Jūras Pērle – maza ārzemju saliņa

“Restorāns Jūras Pērle bija kā Jūrmalas ārzemju saliņa,” stāsta dziedātāja Laima Vaikule.

Helēna Rozalinska, Henriks Danusēvičs

Jūras pērlē bija skatāma pirmā profesionālā varietē programma, kurā strādājuši Latvijā populāri dziedātāji. Savulaik tā bija Jūrmalas vizītkarte un populāra atpūtas vieta pie jūras. Restorāna pirmajā stāvā atradās nakts bārs, otrajā – restorāns un trešajā – āra kafejnīca. Viss restorāna interjers – griesti, grīda, mēbeles un citi interjera aksesuāri bija izgatavoti pēc speciāla pasūtījuma.  Prestižajā tā laika restorānā “Jūras Pērle” savulaik notikušas vērienīgas ballītes. Tolaik uz restorānu un ballītēm nāca turīgie un populārie cilvēki, sākot no aktieriem līdz sportistiem. Par ieeju restorānā bija jāmaksā aptuveni 25 rubļi.

Restorānā valdīja stingrs “face control” un tur iekļūt varēja tikai izredzētie – iespējams tāpēc ap “Jūras Pērli” vēl joprojām ir tik daudz nostāstu. Šo vietu slavenu padarīja dziedātāja Laima Vaikule.

_{Attēlā: “Rīgas rēvijas” dejotājas (1974. gads)}

“Manas pirmās programmas bija sava veida kabarē un “Mulenrūžas” apvienojums,” savas pirmās uzstāšanās atceras dziedātāja.

Sarunājamies ar Laimu Vaikuli ekskluzīvā intervijā žurnālam “Latvijas Tirgotājs”.

Ko Jūs labu atceraties no tā laika? Kas bija visinteresantākais?

Tā bija maza ārzemju saliņa. Visi, kas brauca uz Jūrmalu, neticēja savām acīm. Tas viss bija pateicoties Marinai Zatokai, Tirdzniecības pārvaldes priekšniecei Jūrmalā, kura ņēma uz sevi atbildību un organizēja izcilu darbu restorānā, un citviet Jūrmalā. Tā bija kārtība un disciplīna. Oficiantiem bija īpašas apmācības. Viņi mācēja apkalpot ļoti eleganti, kustējās kā manekeni. Un oficiantus atlasīja ļoti stingri. Jūrmalā ļoti nopietni izturējās pilnīgi pret visu. Tika nodrošināts augstākais līmenis, tieši tāpēc arī visi domāja, ka tās ir ārzemes, īpaša kūrortvieta.

_{Foto: Marina Zatoka}

Mēs ļoti mīlējām darbu un novērtējām to, jo tas bija augstākais, kas vien varēja būt tolaik muzikantam – strādāt Jūras Pērlē. Viss bija izcili noorganizēts, lieliska alga. Mūzika bija ne tikai pēc iestudētās programmas, bet katru vakaru bija arī  iespēja “pasūtīt” iemīļotākās dziesmas. Mēs visu varējām – ko gribējām, to dziedājām. Neviens neteica – “dziedi tādu dziesmu, velc šādu kostīmu…”. Mums bija brīvība, kas tajā laikā bija ļoti svarīgi.

Kādas dziesmas bija vispopulārākās?

Itāļu, galvenokārt cilvēki vēlējās dzirdēt Itāļu dziesmas. Un vēl spēlējām savu firmas mūziku un neko citu, piemēram, “Jokanta”. Es vienmēr teicu, ka mēs aizgājām projām tad, kad cilvēki sāka nākt džinsās.

Kā tas notika, ka beidzās Jūras pērles darbība?

Tas skaistais laiks beidzās. Laiki mainījās, un mēs ar Marinu Zatok aizgājām. Mums pat piedāvāja mašīnu, dzīvokli, visu, visu, lai tikai paliekam, bet mēs aizgājām. Es saku, cilvēki sāka nākt džinsās, noņēma “face control”, viss mainījās, pazuda šarms. Darbinieki nomainījās, un vairs netika veikta tik strikta atlase, Jūras Pērles uzraudzība. Atslāba disciplīna un Jūras Pērlē sākās arvien vairāk nepatīkamas situācijas – strīdi, nelieli kautiņi un tamlīdzīgi. Vairs nebija tik kulturāla vieta, jo vienkārši laiki mainījās. Sākotnēji, restorāns bija ļoti strikts, augstākajā līmenī.

Visiem cilvēkiem brīvība ir vērtība

Ārzemju muzikanti, kad brauca pie mums, vienmēr teica, ka restorānos ir vislabākie muzikanti, izpildītāji. Un visi džeza muzikanti vienmēr spēlēja restorānos, krogos, tāpēc tās bija īpašas vietas, uz kurām nāca cilvēki. To nevar salīdzināt ar tā laika skatuves koncertiem koncertzālēs. Un, protams, muzikanti un es novērtējām brīvību, jo varējām spēlēt dziesmas pēc savas izvēles. Visiem cilvēkiem brīvība ir vērtība. Tagad ir ieviests tāds vārds kā pasaules pilsonis, jo tas piešķir visiem brīvību, un tas būs aktuāli mūžīgi. Man vienmēr likās, ka nekas nevar būt šausmīgāk par visām padomju laika komisijām mūsu darbā. Tolaik daudziem bija jāatskaitās komisijas priekšā. Bija ļoti strikti. Piemēram, es tikai 1986. gadā pirmo reizi izbraucu uz ārzemēm.

Vai Jums bija kādi ārzemju muzikanti ar kuriem tolaik kopā spēlējāt mūziku, dziedājāt?

Nu Jūs ko, tolaik nedrīkstēja. Tolaik nevarējām arī daudz ko runāt. Vienīgas pluss, kas bija no Padomju Savienības palicis, bija iespēja saprast Turkmēnu, Kazaku, Gruzīnu, Armēni. Tas bija vienīgais pluss. Un tajā laikā nekāda angļu valoda nevarēja būt. Mēs pat iedomāties nevarējām, ka tagad runāsim, pielietosim angļu valodu. Neviens pat sapņot par to nevarēja, ka varēs mācīties angļu valodu.

Pagātnes mirāža

Restorāns savulaik kā balta kuģa korpuss pacēlās pāri pludmalei, tas bija kļuvis par zīmīgu Jūrmalas vizītkarti un populāru atpūtas vietu. „Jūras pērle” pirmo reizi savu popularitāti zaudēja 1991. gadā, kad sabruka Padomju Savienība, pēc kā Jūrmalā ievērojami samazinājās atpūtnieku skaits. Tajā pašā gadā „Jūras pērle” divreiz dega un ilgu laiku stāvēja izdemolēta. 2001. gadā ēku pilnībā nojauca.

Par arhitektūru 60-jos gados

Tolaik deva iespēju pārbaudīt savus spēkus, risinot atbildīgus uzdevumus arhitektūrā. Liela interese bija visiem arhitektiem, tāpēc piedalījās dažādos vispārējos savienības konkursos sabiedrisko ēku masveida celtniecības projektiem — klubiem, bērnudārziem, skolām. Nozīmīgu lomu Latvijas arhitektūras mūsdienu stila veidošanā spēlēja arī šajos gados izstrādātie dažādu tirdzniecības ēku un sabiedriskās ēdināšanas ēku projekti.

1964. gadā uzcēla jaunu universālveikalu “Detskiy Mir” kā arhitekti bija I. Goldbergs, L. Vaicuļūns, inž. N. Kastro. Ēka, kas celta uz stūra, kur kvartāls apbūvēts pēc perimetrāla principa, bija racionālas formas ar asimetrisku kompozīciju un piedāvāja veiksmīgu risinājumu mūsdienu tirdzniecības kompleksa problēmai pilsētas centrā.

Vēlāk, 1965. gadā, pēc to pašu autoru projekta tika pabeigta restorāna “Jūras pērle” celtniecība pie jūras Bulduru pludmalē. Pretrunas, kas saistītas ar nespēju pilnībā atbrīvoties no pastāvošajiem mūsdienu arhitektūras stereotipiem, kuru pamatā ir funkcionālu, konstruktīvu un kontekstuālu apsvērumu sintēze, bija pamanāmas jau ēkas “Detskiy Mir” arhitektūrā, taču visizteiktāk izpaudās “Jūras pērles” arhitektūrā. Autoriem neizdevās apvienot restorāna zāles ar palīgtelpām vienotā blokā. 2001. gadā restorāns tika nojaukts.

Ir vērts atzīmēt, ka šajos gados daudzu republikas pilsētu sabiedriskās ēdināšanas centri un tirdzniecības uzņēmumi izcēlās ar augstu arhitektūras risinājumu kvalitāti, veicinot jaunu sabiedrisko centru izveidošanos pilsētās, īpaši mazajās pilsētās un rajonu centros. Starptautiskā Industriālā arhitektūra – tā pieminēts avotos, kur minēts, ka tā laika arhitektūrai piemita saikne starp vietējās pirmskara arhitektūras labākajiem sasniegumiem un mūsdienu perspektīvajām formām.