Svētā barība

Barbara Esere

Budisti: “Nevajag izšķērdēties, neko neizmest un ideālā gadījumā neēst gaļu, jo tā rada daudz ciešanu.”

“Es vienmēr saku: ēdiet ar savām piecām maņām. Skatieties, sasmaržojiet, dzirdiet, pagaršojiet, pieskarieties.”

Cīrihes veggie restorānā “Tibits”, kur valda balsu čaboņa, trauku klabināšana, fona mūzika, tālākā stūrī pie apaļa galda sēž maza auguma sieviete ar noskūtu galvu kā sūtnis no citas pasaules. Džeongkvana Snima valkā budistu mūķenes krēmkrāsas darba halātu, vienkāršu kokvilnas jaku un platas bikses ar pasteļkrāsas šalli ap kaklu. Viņas dzidrais, atvērtais skatiens no gandrīz bez grumbām esošās sejas liecina par 67 gadus vecās sievietes ilgo meditācijas pieredzi.

Džeongkvana vēl pirms dažiem gadiem bija pavāre mūķene, kuru zināja tikai daži cilvēki. Tagad viņa ir slavenība pārtikas aprindās un tiekas ar labākajiem starptautiskiem šefpavāriem. Joprojām aizraušanās un centība ir ēdiena gatavošana. Tomēr Džeongkvana nav pavāre tradicionālajā izpratnē, bet drīzāk budistu mūķene jau 50 gadus, kas nes pasaulē budistu tempļa virtuves tradīciju un tagad arī publicējusi biezu pavārgrāmatu ar savu filozofiju un receptēm.

Džeongkvana jūtas aicināta būt daļai no apziņas izmaiņām šeit un tur. Cilvēki saskaras ar daudzām problēmām, vai tā būtu klimata krīze, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, konflikti pasaulē. Lai gan kā indivīds neko daudz nevar darīt, redzam pārmaiņas nelielā mērogā, kad ēd un gatavo kopā un runā par šīm lietām. Šīs tikšanās ar cilvēkiem no visas pasaules, kas brauc uz Tibitu paēst, agrāk nebija. Kopš Netflix seriāla “Pavāru galds” iznākšanas, cilvēki dodas svētceļojumos uz Baekjangsa templi Dienvidkorejas kalnos, kas dibināts gandrīz pirms 1400 gadiem. Lielākā daļa nenāk ar konkrētu mērķi. Viņi vienkārši vēlas kopā gatavot pēcpusdienā un ēst. Templis atrodas kalnā. Kad Džeongkvana stāv tur augšā un redzu tempļa viesus, kas traucas kalnā, tad sajūt viņu gaidas.  Parasti ir ap 20 cilvēku, daudzi no Dienvidkorejas, bet arī no visām pasaules malām. Sarunās noskaidro viņu vārdus, no kurienes viņi nāk un kāpēc. Tad runā par dabu, tempļa virtuvi, notiek kopā ēšana. Pēc stundas visi jūtas kā ģimene. Dažreiz nāk cilvēki, kuri ir nelaimīgi savā dzīvē, un tas var kļūt emocionāli. Reiz no ASV ieradās šefpavārs, kuru bērnībā bija adoptējuši viņa vecāki korejieši un uzaudzinājuši Amerikā. Kad pirms vakariņām teica tradicionālo budistu pateicības lūgšanu, viņš pēkšņi izplūda asarās, jo domāja par saviem īstajiem vecākiem, kurus nekad nebija saticis. Vienmēr ir cilvēki, kas nāk ar emocionālām brūcēm.

Rudenī neatņemams tempļa virtuves rituāls ir fermentācijas festivāls ar kimči gatavošanu. Ražas novākšanas laiks ir augļu līdzsvarošanas akts, rūgtie apelsīni nāk no sena, kruzuļaina koka tempļa dārzā. Vai tempļa ēdienam var būt dziedinošs efekts? Viņa uzskata, ka ēdiens vienmēr ir mierinošs, it īpaši, ja tas tiek gatavots ar atdevi. Taču tikpat svarīga ir kopiena, ar kuru kopā gatavojam un ēdam. Rietumnieki var mācīties no tūkstošgades vecajiem budistu tempļa ēdieniem, ka viss ir dzīvs. Budistiem visa dzīvā aizsardzība ir liela vērtība. Tempļa virtuve māca cienīt dzīvās būtnes pārtikā. Tas nozīmē, ka nevajag izšķērdēties, neko neizmest un ideālā gadījumā neēst gaļu, jo tā rada daudz ciešanu. Atliek tikai paskatīties uz dabu, lai saprastu, ka mūsu barību veido dzīvas būtnes, neatkarīgi no tā, vai tie ir augi vai dzīvnieki. Ikviens, kurš ar to intensīvi nodarbojas, to izdomās gandrīz pats, tāpēc nav daudz jāmāca. Džeongkvana redzu sevi kā skolotāju, kurš izplata budisma mācības par pārtiku. Kaut viņa nerunā nevienā citā valodā, izņemot korejiešu valodu, taču  sazinās ar ēdienu un sasniedz daudzus cilvēkus, gatavojot ēdienu. Viņa ir Suhaengja – tā sauc cilvēkus, kuri ir nolēmuši dzīvot budisku dzīvi un pašizziņas ceļā atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem, lai kļūtu brīvāki.

Vegānu tempļu virtuves pamatā ir tikai augi. Lai labi sagatavotu dārzeņus, jāpārzina atsevišķi augi. Katram dārzeņu veidam ir sava forma, krāsa un graudi. Tāpēc nav labi visu griezt ar nazi. Piemēram, tādam dārzenim kā Ķīnas kāpostiem pēc blanšēšanas vai tvaicēšanas labāk noplēst gabalus ar pirkstiem. Svarīgi, lai dabiskie aromāti uzziedētu. Arī izskatam jābūt pēc iespējas redzamākam, jo ​​katrai sugai ir savs individuālais skaistums.

            Tempļa virtuvē laiks ir viena no vissvarīgākajām sastāvdaļām. Daži ēdieni rūgst gadiem ilgi; viena no sojas mērcēm ir vecāka par 30 gadiem. Gatavojot ēdienu, mums ir jāatklāj laiks no jauna. Laiks ir īsts virtuves saimnieks. Cilvēki Eiropā patērē daudz laika, lai ēstu, bet bieži vien gatavo pārāk ātri. Ja gatavojat pārāk ātri, ēdienam nebūs tik daudz vielas vai enerģijas. Āzijā ir cita ēdiena kultūra. Šeit gadalaikiem ir daudz svarīgāka loma. Tiek ļoti rūpīgi sekots līdzi, kad augi dīgst, zied, nes augļus vai ieaug atpakaļ saknēs. Jo mainās arī cilvēka ķermenis, ar gadalaikiem tas ir kopīgs dabas cikls. Tāpēc, atkarībā no tā, kādā stadijā atrodas augs, attiecīgi to gatavo atšķirīgi. Pat salāti ir jāgatavo savādāk, ja tie tikko izdīguši no zemes vai jau ir gatavi. Ja jūs to nedarīsiet, jūs pilnībā neizpildīsit pārtikas taisnīgumu. Jums ir jāgatavo ar lielu atdevi un koncentrēšanos. Apstrādājot sastāvdaļas, pret tām jāizturas tā, it kā tās būtu daļa no tevis. Un vienmēr jādomā par cilvēkiem, kas nāk ēst. Jānoskaidro, kas viesiem patīk un kas viņiem piestāv. Tāpēc viņa nekad negatavo pēc receptes, bet gan intuitīvi. Ēdienam ir jāsniedz cilvēkiem dzīvības enerģija, bet arī jābaro viņu gars. Tā var sasniegt daudzus cilvēkus, gatavojot ēdienu. Tas veids, kā nodot tālāk budismā atklāto.

*Recepte

Ātrie kimči ar ozola lapu salātiem

1 galva ozola lapu salātu

sāls

1/2 mazas bietes

Mērcei: 2 tomāti

3 gari sarkanie čili pipari

2 ēdamkarotes lipīgas rīsu putras*

Labi nomazgājiet salātu lapas un ievietojiet tās sālītā ūdenī (ne pārāk sāļā) seklā traukā uz 10 minūtēm, pēc tam noskalojiet un nosusiniet. Sagrieziet bieti žuljēnā. Rupji sagrieziet tomātus un smalki sagrieziet čili piparus. Bļodā sajauciet lipīgo rīsu putru ar tomātiem un čili pipariem. Sajauciet ar to salātu lapas un bietes. Šo kimči var pasniegt uzreiz. Ledusskapī tas uzglabāsies 1 līdz 2 dienas.

Lai pagatavotu lipīgu rīsu putru, lēnām vāra 1 ēdamkaroti lipīgo rīsu miltu ar 125 ml ūdens uz vidējas uguns, līdz izveidojas viendabīga putraina masa.

Daudzi gardēži uztver tempļa ēdienu galvenokārt kā garšas baudījumu. Protams, tas apliecina arī labu gaumi. Bet tomēr: jāēd ar savām piecām maņām. Skaties, sasmaržo, dzirdi, garšo, tausties. Ikviens, kurš ēd ar piecām maņām, var burtiski sajust, kā kaut kas garšo, jo to uzsūc viss ķermenis. Ja jūs sakāt, ka tas ir labi, tad tas ir patiešām labi.

            Šad un tad Džeongkvana  domā par atteikšanos no darba. Gribēja apstāties pie 65, tagad ir vecāka un nevar pateikt, vai kādreiz pietrūks enerģijas. Bet, kamēr izrādās, ka tikšanās ir iespējamas, viņa gribu turpināt, jo joprojām jūtas tāpat kā tad, kad 17 gadu vecumā devās uz templi.

*Piezīme. Dalība tikšanās ar izgaršošanas ēdienkarti un atbilstošiem dzērieniem – 375 eiro, parakstīta grāmata – 58 eiro.