“Par smaržām tērēju 500 eiro mēnesī”

Alberts Legzdiņš

“Maksimālā summa, ko es iztērēju smaržām, bija nepilni 500 eiro mēnesī,” stāsta smaržu kolekcionāri par savu aizraušanos.

Mīlestība pret smaržām var būt neierobežota, galu galā materializējoties mājas plauktos desmitiem lielu un mazu pudelīšu. Mēs parunājām ar smaržu kolekcionāriem par viņu iecienītākajām un neparastajām smaržām un par to, cik daudz viņi tērē smaržām.

“Man reiz teica, ka es smaržoju pēc baznīcas.”

Pēdējo piecu gadu laikā Alīna ir savākusi pamatīgu smaržu kolekciju un var stundām ilgi runāt par viņai pazīstamiem un mums pārsteidzošiem artefaktiem. Alīnas rokās pa vienai parādās neparastas pudeles. No vienas popkorna aromāts izplatās pa istabu, no otras degunā sitās saldens vīraks. Šķiet, ka meitene dzīvo smaržu pasaulē un zina par tiem tūkstoš stāstu. “Viss sākās bērnībā – ar sīciņu Dzintara pudelīti, ko dāvināja mana mamma.”

Esmu dzimusi nelielā pilsētā, kurā nebija ne labu smaržu, ne aromātu pazinēju. Kādā zīmēšanas stundā uzzināju, ka mana skolotāja kolekcionē vīraka kociņus. “Man patika tos vienkārši pasmaržot – vaniļas, pačūlijas, safrāna smaržas,” atceras Alīna. ”Apzinātā vecumā devos uz lielpilsētu pasmaržot dažādu zīmolu smaržas, nejauši uzgāju zāļu pudeli Amazingreen (zīmols Comme des Garçons) – un aizrāvos.

“Tas mani burtiski šokēja,” saka Alīna, “it kā pirmo reizi būtu sajutusi patiesu smaržu. Tā man smaržoja pēc zāles, šaujampulvera un bija savādāka, nekā biju pieradusi. Tas bija krass pavērsiens manā aromātu pasaulē un mani sāka piesaistīt neparastas notis. Pēc iedziļināšanās tēmā Alīna atklāja vietni Fragrantica – milzīgu ssmaržām veltītu starptautisku tiešsaistes pakalpojumu. Un jo vairāk lasīja atsauksmes, jo vairāk vēlējos izmēģināt un iegādāties kaut ko jaunu.

“Izlēmu, ka kolekcionēšu neparastas smaržas, un sāku pirkt visu, ja ieraudzīju pievilcīgu cenu. Tā es nonācu pie tādām kosmiskām smaržām kā Ganimēds, kas dažiem var līdzināties pat glancēta žurnāla vai zobārsta kabineta smaržai. Šis ir popkorna aromāts no House of Oud. Kad es to pirmo reizi ieelpoju, es uzreiz atgriezos jaunībā un neskaitāmajos kino braucienos. Tad es sapratu, ka ar smaržām var izturēties tāpat kā pret drēbēm un rotaslietām: valkā tos atbilstoši garastāvoklim.

Meitene stāsta, ka dažas smaržas viņu piesaistījušas ne tik daudz aromāta, cik oriģinālā iepakojuma dēļ. Piemēram, dažiem maniem draugiem nepatīk zīmola Zoologist aromāti, bet viņu pudelītes, manuprāt, ir vienkārši mākslas darbi. Zīmols Jusbox ir veltīts mūzikai, un uz visām pudelēm ir mazs ieraksts un ir neparasti tilpumi – katra pa 78 ml. Bet tam ir izskaidrojums: 78 apgriezieni minūtē ir gramofona ieraksta atskaņošanas ātrums,” stāsta Alīna. Un īrisu aromāts Lua no zīmola Xerjoff. Šī līnija ir veltīta kosmiskajiem ķermeņiem, un katrā pudelē ir iekļauts neliels īsta meteorīta elements. Kamēr meitene uzskaita zīmolus un smaržas, pieķeram sevi pie domas, ka lielāko daļu nosaukumu dzirdam pirmo reizi. Un tam ir izskaidrojums: daudzi Alīnas kolekcijas aromāti ir nišas produkti, kurus radījuši mazi parfimērijas uzņēmumi ar pieticīgu mārketinga budžetu. Tos joprojām var atrast veikalos, taču cilvēki joprojām dod priekšroku populārākiem zīmoliem.

Faktiski daudzi cilvēki pret smaržām izturas kā pret utilitāru lietu: vajag tikai patīkami smaržot, tas arī viss. Un kāds aromāts tas būs, tas ir otršķirīgs jautājums. Luksusa zīmoliem (piemēram, Hugo Boss vai Calvin Klein) atliek reklāmā ieguldīt daudz naudas. Aromāts pircējam kļūs pazīstams, tas, visticamāk, smaržos svaigi un konvencionāli un būs pieejams naudas izteiksmē – tas arī viss. Tomēr es neesmu snobs, un manā kolekcijā ir pavisam citas smaržas. Piemēram, Narciso Rodriguez ir lēts zīmols, tā nav nišas parfimērija, bet tas apvieno lieliskus aromātus. Pat aklā testa laikā to var viegli atpazīt pēc raksturīgās smaržas.

Manā luksusa zīmolu gradācijā pirmajā vietā ir Hermes un Chanel, kam seko Gucci, Lancôme, Givenchy un Chopard, nedaudz zemāk – Kenzo un Calvin Klein, bet pēdējā vietā sarakstā ir smaržas, kas tiek izdotas ar slavenību nosaukumu – piemēram, Ariana Grande vai Dženifera Lopesa. Tas ir tikai komerciāls stāsts par vārda radītu peļņu.

Kādā brīdī Alīna sāka apzināties savus pirkumus un pārgāja uz mazām ceļojumu versijām un mazām pudelītēm ar smidzinātāju, kurās smaržas ielej manuāli. Bet tas vēl nav viss: laika gaitā viņa sāka apmeklēt parfimērijas pasākumus: “Es iedziļinājos tēmā un iemācījos izolēt aromātu sastāvdaļas un tās saprast. Šīs zināšanas man ļoti palīdzēja. Ja iznāk jauns aromāts, vienkārši paskatieties uz sastāva piramīdu – un jau varat iedomāties, kā izklausīsies smarža, un jūs aptuveni zināt, vai jums tas patiks vai nē.”

Aizraušanās ar smaržām ietekmēja kolekcionāres paradumus, Alīna var viegli izteikt komplimentu svešiniekam, ja viņa sajūt kādu interesantu smaržu. “Visi reaģē ļoti pozitīvi, it īpaši, ja precīzi nosauc smaržas, kuras cilvēks šobrīd nēsā. Uz mani reaģē arī kolēģi – reiz pat teica, ka es smaržoju pēc baznīcas,” meitene smaida. “Tas bija dienā, kad es valkāju Copal Azur, kurā ir vīraka notis.

Alīna pētījusi arī parfīmu tapšanas vēsturi. Viņu, piemēram, pārsteidza parfimēra, zīmola Hermes “deguns” Žana Kloda Ellenas stāsts. Kādā no Kalē restorāniem, viņš satika vietējo pavāru, kura savāktās garšvielas iedvesmoja radīt Sea Spices smaržas, kurās apvienoja aukstās jūras un pikantās notis. “Mani tik ļoti ieinteresēja šis stāsts, ka es nolēmu: man vajag šo smaržu.” Šim nolūkam man bija jādodas uz Parīzi savā dzimšanas dienā. Tur es vienkārši devos uz Hermesu un nopirku pudeli.

Rets zīmols, kas ir manā kolekcijā, ir Penhaligon. Aromāta tulkojums saucas “Lady Blanche’s Enjousy“. Tas ir veltīts sievietei, kura, lai noslēptu dažus faktus no savas dzīves, nolēma nogalināt savu vīru. Šis ir ziedu un dzīvnieciskuma apvienojums un ir ļoti seksīgs aromāts. Tas slēpj lielu kaislību aiz diskrētajiem, britu stila ziediem.

– Kā apkārtējie uztver tavu hobiju?

„Mierīgi. Tikai dzīvesbiedram ir noteiktas smaržas, kuras liek justies slikti. Dažiem maniem draugiem mājās ir vesela siena pudeļu, bet es aizraujos atbilstoši savām finansiālajām iespējām un neizliekos, ka man būtu nopietni budžeti. Es tērēju 50-150 eiro mēnesī parfimērijai. Maksimums bija 500, bet tad bija mana dzimšanas diena, un es atļāvu sev nopirkt divas labas un vienu budžeta pudeli.

Tagad Alīna kļuvusi ļoti izvēlīga un vairs nepatīk meklēt jaunus produktus. Taču, kā pati uzskata, svarīgākais ieguvums ir draugi un paziņas, ar kuriem mani saveda aizraušanās. Satiekoties testējam smaržas, neapspriežam ģimenes problēmas vai situāciju pasaulē — mēs koncentrējamies tikai uz smaržām, apspriežam un komentējam otra smaržas. Visi to uztver ļoti mierīgi un ar humoru. Nu tā ir taisnība! Kā var apvainoties, ja kāds par tavām mīļākajām smaržām saka: “Dievs, šīs smaržas smaržo pēc apbedīšanas biroja!” Parfimērijā viss ir supersubjektīvi, nav pat autortiesību. Katrs cilvēks smaržu izjūt atšķirīgi, un būtu muļķīgi uz to reaģēt negatīvi. Un vienmēr pēc tikšanās ar draugiem atgriežos mājās bez emocionāla sloga.

Protams, ir ne tikai kolekcionāri, bet smaržu manjaki. Tiklīdz parādās jauns produkts no Tom Ford vai Nasomatto, viņi ir gatavi to nekavējoties iegādāties. Paskatieties, cik daudz cilvēku tagad valkā Baccarat Rouge. Šis ir viens no nišas zīmoliem, tas ir prestižs, bet tagad to dzird burtiski ik uz soļa. Pudele, protams, nav lēta, taču daudzi cilvēki to var atļauties, pateicoties lētiem lējumiem.

Fakts ir tāds, ka aromāts nekavējoties nonāk smadzenēs un tieši atmiņā. Un katra smarža asociējas ar kaut ko savu, oriģinālu. Man smaržas ir izeja no pelēkās ikdienas, mana psiholoģiskā aizsardzība. No otras puses mani aromāti ļauj man būt daļai no kaut kā ekskluzīva.

Leave a Reply