Pircēji sāk meklēt tikai un vienīgi lētākos produktus

Freepik.com

Freepik.com

Ekspertu diskusija par pārtikas cenām, konkurenci, vietējiem ražotājiem (1.daļa).

Diskusijā iesaistītie eksperti: 

Henriks Danusēvičs, LTA prezidents

Guntis Gūntmanis, LOSP valdes priekšsēdētājs

Pēteris Liniņš, Latvijas alus darītāju savienības valdes priekšsēdētājs

10 gadu griezumā pārtikas cenas ir gan kāpušas, gan samazinājušās. Ko par to saka eksperti?

– Henriks Danusēvičs, LTA prezidents: Sākoties karam, cenas strauji uzkāpa, bet, ja skatīties vairāku gadu griezumā, tad jāsaka, ka cenu starpība nav tik krasa. Protams, ir daļa produktu, kam pieauga straujāk, piemēram, pienam tie ir 80% (10 gados), tēja par 50% (10 gados) u.c. Sasummējot 10 gadu griezumā, cenu kāpums nebija tik straujš un jūtams, bet, protams, karam sākoties bija lēciens. Ja atceramies cenu uz sāli, tad pirmajā brīdī tās cenas aptuveni desmitkāršojās un tagad palēnām samazinās, un ir aptuveni tādā pašā cenā, kā bija pirms kara. Jāņem vērā arī citi faktori, piemēram, ja mēs paskatamies uz vidējo algu, tad tās arī ir kāpušas. Un pārtika ir tāds produkts, kas prasa daudz roku darbu un energoresursus, tapēc tikai loģiski, ka pieaugot energoresursu cenai, kāp produktu cenas, jo gan zemniekam, gan pārstrādātājam ir dārgāk saražot produktu. Pirmajā posmā, tiešajā ražošanā parasti ir arī Eiropas atbalsts, bet mēs šobrīd esam tie, kam nav atbalsta. 

2024. gada martā Eiropas Komisija pieņēma lēmumu, ka nacionālām valstīm tomēr ir jāatbalsta mazie un reģionālie ražotāji, bet tāpat tas ir jādara katrai valstij no sava budžeta. Savukārt lielos globākos tīklus atbalsta gan valsts, gan Eiropas Savienība. Un mazie ir tie, kam trūkst šī te atbalsta. Piemēram, “Rimi” iedeva 5 miljonus atbalstu, IKEA 0,5 miljonu infrastruktūras atbalstam utt. Bet mazajiem reģionos nākas pašiem tikt galā, jo pat veicot ceļa remontu darbus, par tiem tiek aizmirsts, netiek domāts un netiek izveidota pienācīga stāvvieta. Piemēram, arī gaļas veikals Jēkabpilī, kur pēc ceļu remonta netiek sakārtota piebrauktuve veikalam, un samazinās pircēju plūsma, jo nav ērti piebraukt pie veikala. Un ja skatās, kas tas par veikalu – tas ir vietējais mazais reģionālais veikaliņš, kurā tirgo vietējo produkciju – gaļu. Par mazajiem tiek aizmirsts. 

Pieaug neveselīgu paradumu maiņa

– Guntis Gūtmanis, LOSP valdes priekšsēdētājs: Man savukārt gribētos teikt, ka mūsu gadījumā nav jautājums par cenām, bet gan par godīgu atalgojumu zemniekiem, strādniekiem, kas ražo produkciju. Ja runāt par subsīdijām, par kurām Henriks Danusēvičs sāka runāt, tad jāsaprot, ka šīs te subsīdijas patiesībā nav atbalsts mums (zemniekiem, lauksaimniekiem), bet gan pārtikas pircējiem, vienkārši, lai mēs varētu atļauties to visu iegādāties.

Jāsaprot, ka šobrīd ļoti būtiski pieaugusi produkta pašizmaksa – ir dārgāka elektrība un visiem darbiniekiem, kas strādā lauksaimniecībā ir jāmaksā vairāk. Problēma ir tajā, ka krītās pircēja pirktspēja, cenām laika gaitā pieaugot. Pēdējos gados ir tāda biedējoša tendence – pircēju pārtikas grozi samazinās, ko vienā reizē nopērk, gan arī sortimenta ziņā, tie produkti, ko cilvēks pērk, kļūst lētāki (izvēle par labu lētākajam). Tā ir bīstama tendence, kad cilvēks nevar atļauties tik daudz nopirkt, pat ar visu algu kāpumu, jo ir maz naudas, ko var tērēt pārtikai. Un, kas ir vēl tāds izteikts LV, tad Latvijas iedzīvotājs lielāko daļu ienākumu tērē tieši pārtikai. Tas viss ietekmē, ko mēs ēdam. Šādā gadījumā sanāk, ka cilvēki mazāk nopērk augļus, dārzeņus, paradumi pārvēršas ne tik veselīgos, un tas tiešām nav labi. 

Vislielāko izaugsmi sniegtu darbaspēka nodokļu samazināšana

– Guntis Gūtmanis, LOSP valdes priekšsēdētājs: Runājot par nodokļu slogu – uzliekot tos lielākus, tirgotāji cieš no izmaksām, un krītas produktivitāte, kas grauj Latvijas ekonomiku.

Mēs visi šeit esošie pārstāvam nozares, kas pēdējos 5 gados ļoti smagi akumulē notiekošo Latvijā un pasaulē. Ražošanas nozarei tas ir īpaši sāpīgi, tas ir liels satricinājums, jo esam pa tiešo atkarīgi no starptautiskiem procesiem, no ģeopolitiskās situācijas. Energo resursu pieaugums ietekmē vissāpīgāk. No otras puses jāskatās arī kā pircēju ietekmē šī situācija un jāsaka, ka līdzvērtīgi – ļoti skarbi. Jāņem vērā arī tas, ka mums ir jābūt konkurētspējīgiem gan vietējā, gan starptautiskajā tirgū – galvenokārt Baltijas mērogā. Tāpēc secinot, gribētos teikt, ka vislielāko izaugsmi sniegtu darbaspēka nodokļu samazināšana, lai attīstītu ražošanu šeit uz vietas. Redzam arī to, ka ražošana ir aizplūdusi uz kaimiņvalstīm. Viennozīmīgi nepieciešams atbalsts lauksaimniekiem un ražotājiem.

Tagad jau ir izveidojies tā, ka bez Eiropas atbalsta jau mēs vienkārši vairs nevarētu dzīvot, jo mēs vienkārši zaudētu Eiropas vienotajā tirgū. 

Taisnīga samaksa tirgotājiem (un zemniekiem) – nozares izaicinājumi

Par ražošanu, zemkopību un tirdzniecību valstī

– Henriks Danusēvičs, LTA prezidents: Trīs komentāri par taisnīgu samaksu. Tirgotāji arī vēlas saņemt taisnīgu samaksu. Es šobrīd runāju tieši par mazajiem, vietējiem, reģionālajiem tirgotājiem. Tā politika, ko šobrīd organizē Zemkopības ministrijas pakļautības organizācijas, tiek apgrūtināts darbs mazajiem tirgotājiem un tiek samazināta viņu iespēja saņemt taisnīgu samaksu. Piemēram, cenu zīmju jautājums, ka būs jānorāda ražotājvalsts ar karodziņu cenu zīmē, tas ik mēnesi izmaksās ap 200 eiro un tā nauda mazajam veikalam nav maza. Tas ir kaut kur papildus jānopelna. Un, ņemot vērā konkurenci, starp mazo veikalu un lielo – tas ir grūti. 

Otrais komentārs – par lētumu. Mēs domājam inovatīvi, mēs attīstāmies, tehnoloģijas attīstās, un attiecīgi tiek ražoti kvalitatīvāki, bet arī dārgāki produkti, nekā globālo ražotāju saražotais standartprodukts. Tā problēma ir konkurēt ar lielajiem ražotājiem, tirgotājiem. Un pie tirgus mazspējas, tas ir sarežģīti izdarāms. 

Eiropas Komisija ir pieņēmusi lēmumus, ka mēs, iepērkot preces no ne Eiropas valstīm, skatāmies, lai šie ārvalstu ražotāji izturas draudzīgi pret dabu un lai viņiem ir atbilstoša darba samaksa saviem darbiniekiem. Līdz ar to mēs izslēdzam daļu no lētajiem produktiem no tirgus, tādējādi arī Latvijā palīdzam ar vietējo produkciju, ka tiek samazināta lēto produktu pieplūde Eiropā, Latvijā. Tās ir paaugstinātās prasības pret importu.

Un trešais komentārs, negribētos izplatīt mītu, ka tikai viena nozare ir visvairāk cietusi, protams, ir nozares, kas vairāk cietušas, bet arī tirgotāji ļoti cietuši. Laukos tiek iznīcināti mazie, reģionālie uzņēmēji, līdz ar to tirdzniecībai ir milzīgi zudumi. Ja skatās pēc uzņēmumu skaita – to skaits ir lielāks par ražotāju skaitu, bet ražotājs tomēr saņem atbalstu. 

Lielākie nodokļi kaimiņvalstīs

– Guntis Gūntmanis, LOSP valdes priekšsēdētājs: Es nepiekrītu Henrikam, es tomēr uzskatu, ka patērētājam ir tiesības zināt, ko viņš ēd. Un tirgotāji ar mārketinga paņēmieniem var ļoti labi notirgot šķietami vietējo produkciju. Protams, ja veikalos būtu vērojams būtisks pārsvars ar Latvijas produkciju, tad pie šī jautājuma mēs vispār nepieskartos. Un vēl, runājot par konkurenci, kas mums ir svarīga, tad jānorāda, ka ir trīs būtiskas lietas, ko vēlos atzīmēt. Pirmais ir darbaspēka nodokļi – mēs maksājam vairāk kā Lietuvā, Igaunijā – un tas tiešām ietekmē visas nozares. Uzņēmējiem sanāk būtiski pārmaksāt darbaspēka nodokļus. 

Otrais – mēs maksājam divreiz vai trīsreiz vairāk Nekustamā Īpašuma (NĪ) nodokli, nekā Lietuva un Igaunija. Un tas atkal ir konkurences jautājums. Ar Andri Biti, LDDK vadītāju, pārrunājam šo jautājumu, un secinājām, ka viņam uz tādu lielu pārstrādes uzņēmumu, kas nodarbina tūkstoti cilvēku, 10 gadu griezumā sanāk pārmaksāt 10 miljonus eiro salīdzinājuma ar kaimiņiem. Un tad ir vienkāršs jautājums deputātiem, politiķiem – kur man būvēt nākamo rūpnīcu? Tieši tik vienkārši. Uzņēmēji, protams, rēķina, kas viņiem ir izdevīgāk.

Tā trešā lieta, ko mēs gadiem runājam, ir pievienotās vērtības nodoklis pārtikai. Ja runāt par godīgiem ienākumiem visā pārtikas ķēdē, kur ir nevis 3 sastāvdaļas – ražotājs, pārstrādātājs un tirgotājs, bet ceturtā sastāvdaļa ir valsts. Piemēram, piena paka, kas maksā 1 EUR, Polijā, kur PVN ir 5 %, to sadala ražotājs, pārstrādātājs, tirgotājs vienādās daļās. Tad Latvijā to sadala četrās daļās – ceturtā ir valsts. Attiecīgi – visi ķēdes posmi saņem mazāku ienākumu. Tas atkal ir jautājums par kaimiņvalstīm un konkurenci. 

– Henriks Danusēvičs, LTA prezidents: Es nepiekrītu Guntim par valsts norādēm un cenu zīmēm. Jāsaka, ka nevienā Eiropas valstī tas nav un ja viņš saka, ka pie mums piens ir dārgāks nekā kaimiņos, tad arī cenu izgatavošana tagad būs dārgāka nekā kaimiņos. Mēs vislaik esam gājuši to pašu ceļu, ko Igaunija un Lietuva, ka mēs izceļam vietējā ražojuma preces. Igaunijā izceļ Igaunijas preci, Lietuvā Lietuvas preci un tā ir brīvprātīga rīcība, kas principā neprasa papildu izmaksas. Bet šī te papildu izmaksu uzlikšana tirgotājiem ir negodīgi no ražotāju puses. Ja ražotājs grib, kāpēc mēs neredzam izteikti uz Latvijas precēm, ka ražots Latvijā? Paņemiet preces, kas ražotas Latvijā. 90% nebūs redzams, ka ražots LV. Tāpēc nevajag pārlikt to, ka ražotājs nav gatavs reklamēt savu preci, ka tā ir ražota Latvijā uz tirgotāju precēm. 

Runājot par PVN, tad PVN Polijā pārtikai ir 5%, kas ir būtiska atšķirība. Un tiešām, piekrītu izteiktajiem viedokļiem ar PVN samazināšanu. Par nodokļu sloga samazināšanu ir jādomā, ja mēs gribam, lai pircējs ir paēdis pie komunālo izmaksu kāpuma, kas ir ļoti būtisks, it īpaši, ņemot vērā jūtīgās grupas, mazturīgos, kam ir ienākumi zem 400 EUR. Savādāk sanāk, ka pircēji sāk meklēt tikai un vienīgi lētākos produktus.

– Pēteris Liniņš, Latvijas alus darītāju savienības valdes priekšsēdētājs: Importa produkcija ir nozares izaicinājums. Jo importētāju piedāvātā cena Latvijas tirgum ir ļoti zema. Paturpinot tēmu par to, ko tad darīt ar konkurētspējas uzlabošanu, kā jau teica, vienas receptes nav, bet ir vairākas.

Pirmām kārtām, piekrītu Guntim – nodokļu politika, kurā ir jāievieš izmaiņas (PVN, darbaspēka un NĪ nodoklim). Tad ir jautājums par nacionālām pārtikas kvalitātes shēmām, kas Latvijā tiek aktīvi attīstītas. Proti, zaļā un bordo karotīte. Visās lielajās pārtikas ražotāju ES valstīs tādas ir, paskatīsimies Franciju, Vāciju, kas gan caur nacionālo patriotismu, gan caur zīmola atpazīstamību veicina vietējās produkcijas noietu. Šo pārtikas kvalitāšu shēmu integrācija valsts iepirkumos – būtisks aspekts, kā panākt labu rezultātu ES. Daudzu veidu, kā izcelt produktu starp citām Es valstīm nav, bet šis ir viens no veidiem. Un trešais veids ir veikalu plauktos vizuāli izcelt, ka tas ir vietējais produkts. Cenu norādes ir viena lieta, bet ir arī citi veidi kā izcelt vietējo produkciju. 

Leave a Reply