Depozīta sistēma Latvijā – divu gadu problēmas neatrisinātas

Par DIO problēmām stāsta Sandra Akmeņlauka, SIA “Ebro” pārstāve.

Nu jau otro gadu strādājam ar ieviesto depozīta sistēmu un joprojām ikdienā saskaramies ar daudz problēmām.

Kopš depozīta sistēmas ieviešanas, veikali vairākkārt ir norādījuši uz būtiskām problēmām paškontroles prasību ievērošanā, telpu trūkumā un nepiemērotībā, zemo apsaimniekošanas maksu kā arī par darbaspēka pārslodzi.

Ir bijušas vairākas sarakstes un tikšanās ar DIO (depozīta iepakojuma operatoru), ar iesaistītām ministrijām un dienestiem, bet risinājums vēl joprojām nav rasts. Tiekam uzklausīti, bet netiekam ņemti vērā. Depozīta apjoms šajā gadā ir palielinājies, nākot klāt jauniem iepakojuma veidiem, un tas bieži vien pārsniedz veikala šķirošanas, uzglabāšanas un apkopes iespējas.

Šajā gadā tika piesaistīts auditors apsaimniekošanas maksas modeļa izstrādei un izmaksu apkopošanai. Tātad cerējām uz objektīvu, profesionālu, kompetentu un neatkarīgu auditu, lai sastādītu apsaimniekošanas maksas aprēķina modeli un aprēķinātu apsaimniekošanas maksas apjomu. Diemžēl audita procesa rezultāts pilnībā neatspoguļo reālās izmaksas veikalos, dažkārt aprēķini tika veikti pamatojoties uz jau iepriekš izstrādāto DIO metodoloģiju, ņemot vērā DIO norādījumus kā vajadzētu būt, nevis reālo situāciju un iespējas veikalos. Audita procesā veiktie mērījumi bija nepilnīgi un nepārskatāmi, mērījumu rezultāti bieži mainījās. Tirgotāji vairākkārtīgi centās ar faktiem pierādīt reālos mērījumus veikalos, bet pilnībā tā arī netika ņemti vērā. Vairāki no tirgotāju jautājumiem palikuši bez atbildēm un vairākas iebildes bez risinājumiem. Jāsaka arī, ka par depozīta pieņemšanas, šķirošanas, uzglabāšanas un nodošanas procesiem veikalos un tajos iekļaujamiem lielumiem, galavārds diskusijās bija DIO, nevis tirgotājiem. Kā tas turpmāk strādās uz 2025.g., 2026.g. un tālākiem gadiem, nosakot apsaimniekošanas maksas apjomu, mēs vēl nezinām un nevaram prognozēt.

Ikdienas procesi šajā gadā, pieņemot depozīta iepakojumu, vēl joprojām rada veikaliem dažādus uzdevumus, ar ko jātiek galā.

Vairākās vietās veikali ir saskārušies ar dažādu kukaiņu un citu dzīvu radību parādīšanos savās telpās. Ir bijušas situācijas, kad uz laiku veikals bija jāslēdz, jāveic dezinsekcija un jāpārtrauc depozīta iepakojuma pieņemšana. Tātad tas ir prasījis arī savas pamatdarbības – tirdzniecības ierobežošanu, kad pircējus nevarēja nodrošināt ar pirmās nepieciešamības precēm un bija jāveic profilaktiskie pasākumi, kas saistīti arī ar papildu izmaksām. Par dezinsekcijas pakalpojumiem tiek prasīta ikmēneša abonementa noslēgšana ar maksājumu 100 EUR/mēnesī, vai periodiska visu telpu profilaktiska dezinsekcija no 1 EUR/kvm līdz pat 4 EUR/kvm. Šajā sakarā nav saprotama un pieņemama PVD neiesaistīšanās, lai novērstu depozīta (atkritumu) un pārtikas plūsmas krustošanos. To, ka depozīts tiek ienests pārtikas apritē nedrīkstēja pieļaut un, ja šāda kļūda ir pieļauta, tā ir jālabo.

Ieviešot depozīta sistēmu un iekļaujot pārtikas apritē depozītu, šķiet, ir aizmirsti paškontroles pamatprincipi pārtikas veikalos, un minimālās higiēnas prasībās iekļautās normas ir pašu veikalu un to darbinieku problēmas nu jau ļoti lielā mērā. Nav saprotams, kā PVD pirms dažiem gadiem uzskatīja par problēmu, ka veikalā ir tukšas kartona kastes, bet tagad krājumi ar depozīta maisiem vai kastēm nav nekas īpašs un pārtikas apritei bīstams. PVD pārbaudes aktā norādīts  ”Noliktavas priekštelpā sašķirotā depozīta pudeļu uzkrājums, pudeļu šķirošana jāveic noliktavas telpās un sašķiroto iepakojumu savākšana ir 3x nedēļā, nedēļas beigās tiek savākts ļoti liels iepakojumu skaits, tas apgrūtina uzņēmuma pamatdarbību – pārtikas produktu mazumtirdzniecību”. Uzdots neatbilstību novērst līdz 31.03.2024. Kā veikals var novērst šādu neatbilstību, ja pieņemt, šķirot un uzglabāt ir iespējams tikai iekštelpās un citu telpu un iespēju nav? Nav saprotams, kā veikals var ievērot PVD norādījumus un vienlaikus ievērot Iepakojuma likuma prasības par obligātu depozīta iepakojuma pieņemšanu?

Insekti ir spējīgi arī sabojāt taromātu, kuram tad nepieciešams remonts, bet izriet, ka tad tā ir veikala vaina, jo no taromātu apkalpojošā dienesta veikali saņem brīdinājumu, ka par taromāta remontu var piestādīt rēķinu.

Depozīts (atkritumi) veikalā atrodas visu laiku, jo arī pēc izvešanas paliek iesāktas kastes vai maisi, kur turpināt šķirošanu, tātad veikalā visu laiku ir atkritumi. Ir labi, ja kādā veikalā ir pietiekami daudz brīvu telpu, kur veikt visus depozīta apsaimniekošanas posmus, bet daudzās vietās tas nav iesējams. Joprojām netrūkst gadījumi, kad depozīta iepakojumi uz veikalu tiek nesti netīri, smakojoši ar dažādiem svešķermeņiem iekšā un pat ar dzīvām radībām. Jāņem vērā ka tas, ko saucam par depozītu – tie ir atkritumi un manuprāt ieviestā sistēma mazajos pārtikas veikalos ar manuālo pieņemšanu un ar šāda veida mazajiem taromātiem – nav normāla un neatbilst daudzām mūsdienu prasībām gan pārtikas apritē, gan darbietilpībā, gan funkcionalitātes ziņā. Ar depozītu saistītām darbībām ir jāatrodas ārpus pārtikas aprites un šīs abas plūsmas nedrīkst krustoties, turklāt jāņem vērā tirgotāju fiziskās iespējas un nepieciešamības gadījumā veikali jānodrošina ar nepieciešamām pieņemšanas un uzglabāšanas telpām, atbrīvojot veikalus no šķirošanas pienākumiem un iesaistot pašvaldības ar telpu, vietu vai citu vajadzību nodrošināšanu.

Vasara tirgotājiem ir vissarežģītākais periods depozīta jomā, jo apjoms ir ļoti liels un vairāki tirgotāji ar to praktiski netiek galā. Darbinieku noslodze šajā periodā arī ir ļoti liela, un dažkārt savus pamatpienākumus nav iespējams veikt, jo depozīta apsaimniekošana pie lielāka apjoma arī prasa lielus darbaspēka resursus un nav saprotama depozīta šķirošanas funkcijas uzlikšana uz tirgotāju pleciem.

Stikla pudeļu šķirošana ir pārāk detalizēta, bieži taromātā ir saplīsušas pudeles un pudeles ir ar korķiem, kuri obligāti jānoņem, jo ar korķiem pudeles tālāk nav iespējams nodot. Par saplīsušām pudelēm taromātā veikali nesaņem ne depozīta maksu, ne apsaimniekošanas maksu, un no auditora puses tas netiek arī uztverts kā vērā ņemams izdevums.

Taromāta tīrīšana ir diezgan specifiska un saistīta ar īpašu tīrīšanas programmu, kuras posmi secīgi ir jāiziet katru reizi un tā jāveic pārceļot ap 15 kg smagu detaļu, kurā savukārt ir dažādas spraugas un atveres, tām nevar pilnībā piekļūt un iztīrīt. Tas neliecina par mūsdienīgu iekārtu, ar kuru būtu paredzēts strādāt sievietēm vai vasaras periodā skolniekiem. Arī šī problēma joprojām netiek dzirdēta, bet dažkārt veikali saņem aizrādījumus, ka tīrīšana nav veikta pēc programmas.

Ja ir viedoklis, ka tirgotājiem ir jābūt solidāriem atkritumu savākšanā tajās precēs, kuras viņi tirgo, tad tādai pašai solidaritātei ir jābūt arī no ražotājiem, piegādātājiem un pārējiem iesaistītajiem un tas nevar būt kā obligāts tirgotāju pienākums. Visām iesaistītām pusēm ir jāsadarbojas un jāņem vērā iespējas, prasības un izdevīgums. Depozīta sistēmas jomā šie principi netiek ņemti vērā.

Jau no depozīta sistēmas ieviešanas sākuma bija jūtama mazo veikalu problēmu pilnīga ignorance un tā joprojām turpinās. Likuma prasības tirgotājiem, kuriem obligāti ir jāpieņem depozīts ir vienādas gan  60 kvm veikalam, gan 300, 400, 500 utt. kvm lielam veikalam, bet iespējas gan nē un tas atbildīgām personām būtu jāņem vērā un iespējams  jāmaina Iepakojuma likums un atbilstošie MK noteikumi.

Katrs veikals un iedzīvotājs ir par tīru un sakoptu vidi un ir par tīru un sakoptu Latviju, bet problēma ir – kā mēs to veicam, uz kā rēķina to veicam un vai esošā sistēma dos maksimāli labāko rezultātu arī tālākā nākotnē, ņemot vērā kādu piesārņojumu rada izveidotais depozīta savākšanas process un kāda ir tālākā perspektīva šādi izveidotai sistēmai ar šādu aprīkojumu?