Jāattīsta distances tirdzniecības forma
Tatjana Voitenko,
“La Buccia Fine Shoes” līdzīpašniece un vadītāja, LTA padomes locekle
Šis gads bija izaicinājumu pilns daudziem nepārtikas preču tirgotājiem. Manis pārstāvētā nozare – modes preču mazumtirdzniecība ir smagi cietusi. Vairāk nekā pusgadu strādājām ārkārtas situācijas apstākļos, brīžiem savus veikalu turot pilnīgi ciet, citā laikā, cīnoties par izdzīvošanu vairāku ierobežojumu ieslogoti. Vai visi izdzīvoja? Nē, to demonstrē neskaitāmās tukšās telpas, kas “izdaiļo” Rīgas centrālās tirdzniecības ielas (Brīvības, Tērbatas, Čaka). Vai izdzīvojušajiem izdevies pilnībā atkopties, saņemot valsts atbalstu? Diemžēl arī nē! To jūt, redzot veikalu piedāvājuma izsīkšanu – daži veikali, pienākot vasaras sezonai, palika pārpildīti ar ziemas sezonas neizpārdotajiem atlikumiem, kas neļāva atvest vasaras, vēlāk arī ziemas kolekciju. Kā nākas, ka Valsts lielās ar milzu atbalstu, taču daudziem realitātē tas bija niecīgs (ne tuvu nekompensējot ne 30, ne 50% apgrozījumu kritumu)? Formulas, pēc kurām, valsts aprēķināja atbalstu apgrozāmo līdzekļu grantam bija izteikti netaisnīgas pret mūsu industriju (kurā nav skaitliski liela cilvēku resursu nodarbinātība), kā arī pret mazajiem uzņēmumiem kopumā. Mēs, LTA, ilgstoši cīnījāmies, lai tiktu uzklausīti vairākos lēmumu pieņēmēju līmeņos, taču tā arī netikām sadzirdēti.
Oktobrī- novembrī, kas mūsu industrijā parasti ir pīķa mēneši, saņēmām kārtējo “nokdaunu” – tikko, atvedot ziemas preces un nepaspējot gūt gada svarīgākos ieņēmumus un pelņu, mēs tikām slēgti gandrīz uz 4 nedēļām un, kas īpaši bēdīgi, šoreiz nevis ar lielāku (par ko cīnījāmies pusgadu kopš pavasara), bet ar 2 reizes mazāku valsts atbalstu. To pašu pat nesaņēmām līdz pat Jaunā 2022. gada sākumam.
Ar kādā domām sagaidījām 2022. gadu? Ar domām, ka esam dzimuši ne tajā valstī vai ne tajā laikā. Lai arī esam Eiropas Savienībā un mēģinām dažkārt pat pārāk dedzīgi izpildīt Briseles diktētās vadlīnijas, pat netuvojamies attīstītākajām lielvalstīm to rūpēs par ekonomiku, par vietējo uzņēmējdarbību, par maziem ģimenes biznesiem, kas ir “vecās” Eiropas ekonomikas kodols, par pilsētu infrastruktūru, par nodokļu maksātāju labklājību kopumā. Visos politiskajos lēmumos izgaismojas nekompetence ekonomikā, vietējā Latvijas tirgus nepārziņāšana un lielo uzņēmumu lobēšana.
Kādu mācību esam saņēmuši caursitoties caur ērkšķiem pie Jaungada zvaigznēm? Jāattīsta distances tirdzniecības forma. Jādomā par bezkontakta klientu apkalpošanas ieviešanu. Jādomā un jārīkojas, pēc iespējas, globāli, samazinot atkarību no pašmāju tirgus un politiskās situācijas. Apsveicu visus “ceha kolēģus” ar izdzīvošanu ,priecājos par nesalaužamību un par radošo pieeju krīzes pārvarēšanā! Lai nākamais gads mums visiem vieglāks un veiksmīgāks!
