Pārdale notiks, bet jānotur tirgus pozīcijas

Tirdzniecības nozare pēdējā gada laikā ir  gājusi cauri daudziem pārbaudījumiem, turklāt tieši pārtikas tirgotāji bijuši tie, kuri strādāja visu laiku, bet bija spiesti mainīties, mācīties, pielāgoties, saprast un darboties, protams, atbilstoši valdības norādījumiem.

Uz sarunu maija sākumā aicinājām pārtikas tirgotāju, maizes un konditorejas izstrādājumu ražotāju, kā arī veikalu “top!” tīkla līdzīpašnieku A/S “LPB” valdes priekšsēdētāju, kurzemnieci Elīnu Ļaudamu.

Paskaidro, kas īsti ir AS “LPB”? Ar ko nodarbojaties?

– AS “LPB” ir daudznozaru uzņēmums, kurā ir apvienotas vairākas nozares – mazumtirdzniecība, maizes ceptuve, konditoreja, loģistika jeb sadales noliktava, kā arī nekustamie īpašumi, kas iekļauj pašiem savu un nomāto īpašumu apsaimniekošanu. Šobrīd uzņēmumam Liepājā pieder arī divi tirdzniecības centri un kopā ar sadarbības partneriem notiek aktīva jauna loģistikas centra  darbības uzsākšanas Pierīgā.

– Kāds ir bijis tavs ceļš līdz šim uzņēmumam?

– Pēc izglītības esmu uzņēmumu un iestāžu vadītāja, taču lielāko darba pieredzi esmu bijusi cieši saistīta ar nekustamo īpašumu tirgu un tirdzniecību. Līdz 2014. gadam manā pārraudzībā bija uzņēmuma nekustamie īpašumi. Vēlāk pāris gadus dzīvoju un strādāju Rīgā, taču 2017. gadā atgriezos A/S “LPB”, lai uzsāktu uzņēmuma veikalu attīstību Rīgas reģionā. 2019. gada pavasarī nāca piedāvājums kļūt par valdes priekšsēdētaju uzņēmumā, kam arī piekritu. Uzņēmums un komanda man bija zināma, kā arī iepriekšējā valdes priekšsēdētaja bija atbalstoša un palika strādāt uzņēmumā par finanšu direktori. Pati esmu dzimusi Grobiņā, daudzus gadus strādājusi Liepājā, bet šobrīd aktīvi atrodos starp Rīgu un Liepāju,  jo jauno projektu attīstība Rīgā un Pierīgā prasa nepārtrauktu līdzdarbību un klātbūtni.

– Kā radās A/S “LPB”?

-Pirmsākumos es, protams, nepiedalījos, bet šajā uzņēmumā sākotnēji apvienojās vairākas patērētāju biedrības, kas kādreiz atradās Kurzemē. Sākotnēji tika izveidota “Liepājas patērētāju biedrība”, bet 2004. gadā tika mainīts nosaukums un kļuvām par akciju sabiedrību “LPB”. Sākumā  mums bija mazāk veikalu – zem  desmit, bet šobrīd jau esam izauguši līdz 43 veikaliem un jūnijā plānojam atvērt vēl vienu. Esam attīstījuši ražošanu,, mums ir “Priekules maize”, ar kuru noteikti lepojamies. Maizīti cepam malkas krāsnī un esam saglabājuši par pamatu dabīgās izejvielas. Nenoliedzami arī pašiem savu tirdzniecības centru izveide pirms 20 gadiem bija liels izaicinājums.

– Esam jauno novadu gaidās. Vai tas, ko mainīs Kurzemē un tirdzniecības nozarē?

– Viss ir atkarīgs no iedzīvotājiem. Ja reģionos būs iedzīvotāji, būs nepieciešami veikali un attīstīsies tirdzniecība. Kopumā ideja ir atbalstoša, jo nav vajadzīgi daudzi mazi, bet viens liels novads. Bet, protams, kā tas realizēsies dzīvē, vai nomaļākie reģioni netiks pamesti novārtā, to rādīs laiks. Turklāt laukos pastam un veikalam ir būtiska nozīme cilvēka ikdienā. Tā ir satikšanās un socializēšanās vieta. Uzskatu, ka lauku teritorijām šīs divas lietas atņemt nevar. Kamēr attālākos reģionos būs cilvēki, tikmēr būs arī lielāki vai mazāki veikali. Pašreiz gan ir grūti spriest, kā viss attīstīsies, jo domāju, ka jauno novadu vadītājiem vēl būs jādomā, gan par pārvaldību, gan prioritātēm jaunizveidotajos novados. Mūsu uzņēmums Kurzemē ir pārstāvēts blīvi un visos iepriekšējos reģionu centros ir mūsu veikali. Attīstoties un domājot par nākotni ārpus Kurzemes teritorijas, plānojam attīstību arī  Pierīgas teritorijā. Bet, protams, pēdējo gadu laikā redzam tendenci, ka cilvēki vairāk pārvietojas uz aktīvākiem centriem, kur ir darba vietas, lielāka rosība, skolas, kultūras pieejamība. Daudzviet lauku teritorijās paliek vien vecākā paaudzē, bet jaunās ģimenes klāt nenāk. Turklāt redzam, ka Rīga un Pierīga ir tās vietas, kas jo īpaši piesaista cilvēkus. Taču jāteic, ka šis, iespējams, mainīsies. Pēdējais gads mums mācījis, ka strādāt varam attālināti. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kuriem, tuva ir daba, zaļā domāšana, ir iespēja dzīvot attālākās vietās.

– Vai cilvēku migrācijas dēļ pēdējo gadu laikā ir nācies aizvērt kādu veikalu?

– Vienu veikalu esam aizvēruši, bet dzīvē brīva vieta ilgi nestāv, un tur jau ir atvēries cits veikals. Bet kopumā, protams, ka mums nākas izvērtēt savu saimniecisko darbību un ekonomisko pamatojumu. Tā ka visu šo pastāvēšanas laiku ir bijusi vērojama kustība un nelielas izmaiņas mūsu darbībā. Esam gan atvēruši jaunus veikalus, paplašinājuši esošos, un ir nācies arī kādu veikalu slēgt, bet viss ir mainīgs, un tikai mainoties notiek attīstība.

– Latvijā sevi ik pa laikam piesaka jauni Latvijas pārtikas un nepārtikas preču mazumtirdzniecības tīkli. Kā izjūtat konkurenci?

– Jā, konkurence, protams, ir jūtama arī tirdzniecības nozarē. Mēs “top!” veikalos liekam akcentu uz vietējiem produktiem un ražojumu. Turklāt “top!” īpašnieki ir Latvijas iedzīvotāji, tas ir latviešu kapitāls un līdz ar to ejam uz šo latvisko, vietējo produktu. Protams, neaizmirstot arī to pircēju segmentu, kuri skatās uz lētākām precēm. Taču ir būtiski noturēt kvalitāti. Pārstāvam mazo veikalu segmentu. Jūtamies tuvāk savam pircējam, kas arī mūsdienās ir svarīgi. Klienti, kas ir mūsu patstāvīgie klienti īpaši reģionos, pazīst pārdevējus, pārzina veikala sortimentu un zina, ko no šī veikala sagaidīt. Lielajās pilsētās, iespējams, tas ir tikai viens veikals no, kurā cilvēks iepērkas, un tur šī personiskā attieksme nav tik nepieciešama. Taču šāda izmēra veikalos, kādi ir mūsu, tā ir laika ekonomija, par ko cilvēki arvien vairāk domā ne tikai Covid-19 laikā. Mūsu laiks kļūst arvien dārgāks un, ja pārzinām sortimentu, spējam mazāk laika pavadīt veikalā, tas ir tikai pircēja ieguvums. Bet mēs ejam līdzi laikam un vērtējam, kādu veikalu pircējs vēlas redzēt. Protams, mēģinām attīstīties, kļūstam modernāki. Esam ieviesuši savos veikalos pašapkalpošanās kases un noteikti to turpināsim darīt. Tas gan, protams, ir risinājums arī darba roku trūkuma dēļ. Tā kā laiks diktē savas vajadzības, kuras nevar palikt nepamanītas. Bet mūsu prioritāte ir palikt tuvāk pircējam un nepazaudēt uzticamību zīmolam.

– Kādi ir latviešu iepirkšanās paradumi? Vai tie mainās?

– Iepirkšanās paradumi pavisam noteikti mainās. Kaut vai ja atceramies pirmās pašapkalpošanās kases Latvijā, kas ienāca lielajos veikalu tīkos. Sākotnēji bija jūtams cilvēku mulsums, pat bailes. Šobrīd arvien lielāka daļa klientu paši izvēlas savas preces noskenēt un vairs negaida, lai kasieris viņus apkalpotu. Bet te gan jāsaka, ka sabiedrība dalās. Jauniešiem ir vienas, senioriem citas vēlmes, bet vēl jo vairāk redzam, ka iepirkšanās paradumi mainās reģionos un lielajās pilsētās. Ja skatāmies kaut vai šobrīd Rīga, Jelgava, Liepāja, kur arī atrodas mūsu veikali, redzam, ka daļa jaunās paaudzes cenšas iepirkties reizi nedēļā, kā tas novērojams ārvalstīs. Bet reģionos tomēr cilvēkiem patīk katru dienu ieiet veikalā un paskatīties, kas jauns ir atvests. Kā jau iepriekš runājām, iespējams, pircējs vēlas ieiet veikalā un vienkārši aprunāties ar pārdevēju. Protams, te gan kovidlaiks vēl daudz ko mainījis, bet noteikti iepirkšanās paradumi atšķiras lielpilsētās un mazākās apdzīvotās vietās.

Starta stadijā mums vēl ir interneta veikals, kas arī savu vajadzību pieteica tieši pandēmijas laikā, jo cilvēki baidījās ne tikai iet uz veikalu, bet arī saprata, cik ērti, ka iepirkumus pieved pie durvīm. Tas gan vairāk ir Rīgas un Pierīgas reģions, kurā izteikti pēc šāda pakalpojuma saskatām vajadzību. Bet kopumā, ja vērtējam Covid-19 ietekmi uz iepirkšanās paradumiem reģionos, jāsaka, ka cilvēkiem tomēr patīk pašiem doties uz veikalu un iepirkties. Noteikti ne visiem interesē iepirkšanās internetveikalā un pirkumu somu saņemšana pie namdurvīm.

-Kad Latvijā nonāksim tik tālu, ka dārzeņus, augļus veikalos neapgrābstīsim ar plikām rokām, bet iemācīsimies uzvilkt vienreizējās lietošanas cimdiņus.

– Šis ir iepirkšanās kultūras jautājums. Ceru, ka mainīsies, bet nedomāju, ka tas tik ātri notiks. Un te nu jāsaka, ka kovids kopumā ir bijis slikts, bet kaut ko labu arī noteikti atstās. Higiēnas normas šobrīd veikalos ir daudz augstākas, ja ne augstākās, kādas vispār jebkad Latvijas veikalos bijušas. Cilvēki ir iemācījušies viens otram negrūsties virsū, stāvot rindās. Patiešām mācās dezinficēt rokas un neapgrābstīt katru tomātu, kuru gatavojas ņemt. Gribētos ticēt, ka arī pēc kovida vēl cimdu vilkšana kādu laiku turpināsies, bet kopumā nedomāju, ka sabiedrība ir tik gatava, lai pārņemtu šādu Eiropas līmeņa iepirkšanās kultūru. Pircējs mainās un mainās to paradumi.

– Iespējams, tirgotājiem un Latvijas Tirgotāju asociācijai jāņem groži savās rokās un jāizglīto pircējs šādos jautājumos?

– Noteikti!Patiesībā ir daudz šādi iepirkšanās kultūras jautājumi, kuros varētu sabiedrību uzrunāt un izglītot.Te tirgotāji varētu sadarboties.

– Kādu vēl ietekmi būs atstājis kovidlaiks? Ko var novērot sabiedrībā?

– Šis laiks mūs attālina visās jomās.  Un ne tikai pircēju attālina no plaukta, bet arī attiecībās. Masku nēsāšana, distances ievērošana veicina cilvēku nesveicināšanos, nesarunāšanos un pat vienam otra neatpazīšanu. Domāju, ka tas vēl vairāk veicina šo viensētas dzīvošanas modeli. Bet arī kolektīvos ir grūti uzturama komandas kopā strādāšana, sadarbošanās, jo katrs arī profesionālā līmenī esam prom, atstatus un strādājam attālināti. Arī attālinātā komunikācija ar partneriem neveicina ciešākas attiecības. Tas viss patiešām nāk kā pārbaudījums, un cilvēku savstarpējās attiecības kļūst vēsākas.

– Ja atgriežamies pie tirdzniecības nozares nākotnes vīzijas, kas mainīsies?

-Domāju, ka tirgotāju starpā pieaugs arvien lielāka konkurence un katrs domās, ar ko startēt – zemām cenām, kvalitāti, bonusiem, modernāku aprīkojumu vai košākiem skatlogiem. Pircējiem noteikti būs iespēja izvēlēties tuvāko, ērtāko vai savai gaumei atbilstošāko veikalu. Jo tirgotājs jau visu dara tikai un vienīgi sava klienta vēlmju izdabāšanai. Mums nemitīgi jādomā, ko pircējs vēlas saņemt? Kādu pakalpoju, preci… Protams, lielie tīkli investējas un arī mazie veikalu tīkli cenšas darīt tik, cik tas mūsu spēkos. Katrā gadījumā visi strādā, domājot par attīstību, jo veikali nebūs tādi, kādi bija desmit gadus atpakaļ. Un arī mēs, kā jau minēju, esam visi šobrīd noliktavas centralizācijas jautājumā iesaistīti, jo saprotam, ka pašiem ir būtiski uzlabot savu loģistiku. Tādēļ Mārupē, netālu no lidotas, kopā ar sadarbības partneriem atveram paši savu jauno loģistikas centru, kur tad ērti varēsim saņemt preci un tālāk jau nogādāt to uz mūsu “top!” veikaliem. Virsmērķis ir vēlme samazināt izmaksas. Lai produkti būtu pieejamāki mūsu veikalos.  Un patiesībā redzam, ka visi veikalu tīkli iet uz savu loģistiku un piegāžu tīklu izveidi.

Šis ir laiks, kad vienkārši ir jāpieņem modernizācija un tehnoloģijas. Citādāk vairs nevar. Jāpieņem, ka jaunieši ērti jūtas, preces skenējot paši vai iepērkoties telefonos. Un no tā neizbēgsim. Taču nevaram  aizmirst, ka reģionos ir cilvēki, kuriem ir mazāk viedierīču un tehnoloģisko prasību. Tur ļoti svarīgs cilvēciskais faktors, bet viņi tāpat prasa kvalitāti, attieksmi, kas arī nav mazsvarīgi. Bet, kā jau runājām, pavisam tuvā nākotnē, tirgus pārdale notiks, bet kā mēs sakām, esam piemājas veikals, kas tuvāks savam pircējam. Domāju, ka arī šādu nelielu veikalu vieta saglabāsies līdzās hipermārketiem un spēsim noturēt “top!” tīkla pozīcijas Latvijā līdzās Lidl un citiem lielajiem tīkliem.

– Minēji, ka jūsu veikali labprāt sadarbojas ar vietējiem zemniekiem, ražotājiem. Vai to ir viegli nodrošināt, vai beigās Ķīnas, Ukrainas vai Spānijas augļus un dārzeņus iepirkt ir izdevīgāk?

– Protams, tas ir svarīgi. Bet te atkal varam runāt par to, cik būtiska ir šī loģistika un sava loģistikas centra izveide. Jo nereti vietējam ražotājam tādas nav un viņš nevar uz 40, 100 vai 200 veikaliem aizvest savu preci. Tas arī mums atvieglos sadarbību ar vietējiem zemniekiem. Tas noteikti pavērs lielāku iespēju vietējiem ražotājiem būt mūsu tīklā ar saviem produktiem.

-Valstī samazinās cilvēkresursi. Vai nav tā, ka arī pārdevēja prestižs būtu uzlabojams, lai piesaistītu jaunus darbiniekus?

– Protams, samazinās. Vēl nezinām, kādas sekas uz ekonomiku un cilvēku labklājību atstās kovids. Cik cilvēku no Latvijas aizbrauks? Un patiesībā jau arī tehnoloģiju ienākšana veikalos ir viens no risinājumiem, lai samazinātu cilvēkresursus un produkta cena plauktā kļūtu konkurētspējīgāka ar lielajiem tīkliem. Runājot par pārdevēja prestižu, jāteic, ka veikalu un pārdevēja darba specifika ir ļoti dažāda. Pavisam kaut ko citu sagaida no pārdevēja, kas strādās apģērbu vai tehnikas veikalā. Protams, ja runājam par pārtikas veikalu, tad pārdevēja darbs ir fiziski smags. Ar rokām diendienā pārdevēji pārcilā preces veikalu plauktos. Tās ir nogurdinošas darba stundas, un patiesībā ne katrs spēj veikt šos darba pienākumus. Pārdevēja darbs arī emocionāli nav viegls, jo ir jābūt gatavam komunicēt ar pircēju. Turklāt nav jau arī noslēpums, ka ļoti bieži tieši pārdevēji ir tie, kuri saņem cilvēku dusmu un neapmierinātības izvirdumu par notiekošo valstī.  Un tas kopumā nav viegli. Un pietrūkst profesionālas skolas, kas apmācītu jaunos pārdevējus. Tas viss ir pašu uzņēmēju rokās. Tāpat pārdevējiem noteikti noderētu reizumis psiholoģisks atbalsts, lai varētu izrunāt to, kas ikdienas darbā ar cilvēkiem sakrājas uz sirds.

– Vai mūsdienās klienti atšķir pārdevēju no tirgotāja?

– Jā, to arī ikdienā redzam veikalos, ja tirgotājs ir ieinteresēts vai ja viņam piemīt tās īstās un vajadzīgās rakstura īpašības, tad viņš notirgos jebko. Bet ir cilvēki, kas, iespējams, šo darbu veic, bet īsti šajā profesijā aicinājumu nesaskata. Jo patiesībā jau interesants var būt arī pats tirgošanās process, kas ļoti spēcīgs ir citām kultūrām. Produkta piedāvāšana, informācijas pasniegšana… Te jāsaka, vai nu cilvēkam ir tirgotāja gēns vai nav. Pieļauju, ka mēs katrs dzīvē esam saskārušies ar kādu labu tirgotāju, nevis pārdevēju vien. Tirdzniecība un pārdevēja profesijas prestižs visa mūža garumā bija arī mūsu uzņēmuma vienam no dibinātājam Ivaram Strautiņam. Aizejot viņsaulē, kopā ar Tirgotāju asociāciju akcionāri nolēmuši dibināt “Ivara Strautiņa balvu”, kuras mērķis ir aktualizēt un popularizēt pārdevēja profesijas svarīgumu. Šobrīd Latvijas Tirgotāju asociācija sadarbībā ar Jēkabpils Agrobiznesa koledžu organizē Kasieru čempionātu, kur noslēgumā tiks pasniegta Ivara Strautiņa vārdā nosauktā speciālā balva 1000 eiro apmērā. Čempionāta ideja ir izcelt kasieri- līderi, kurš rāda aktīvu piemēru citiem un kuram „kauns slikti strādāt”. Ivars Strautiņš bija mūsu uzņēmumā īpaši gaidīts ciemiņš un autoritāte, tāpat kā domāju daudzu citu ar pārtikas tirdzniecību un ražošanu saistīto, kuru biedrs, dalībnieks, līdzīpašnieks vai padomdevējs viņš bijis.  Arī mani Ivars atbalstīja, deva vērtīgus padomus un stiprināja neapstāties pie sasniegtā. Esmu pateicīga, ka man bija tāda iespēja iepazīt tik garā spēcīgu personību kā Ivars.  

– Kā tev šķiet, kas ir tavas pozitīvās rakstura īpašības, ko tevī  toreiz darba devēji novērtēja?

Domāju, ka tā ir spēja risināt dažādus jautājumus. Elastīgums dažādu lēmumu pieņemšanā un problēmu risināšanā, atbildības sajūta un darba spējas. Es noteikti pārstāvu demokrātisko vadības stilu un ceru , ka to novērtē mani kolēģi.  Jo šis ir darbs komandā un ir jāspēj sastrādāties.Prasme uzklausīt, diskutēt, tas palīdz nonākt pie labākajiem risinājumiem.Jo viens cilvēks nekad nevar ne zināt, ne izdarīt visu, tādēļ darbs komandā ir svarīgs un ne tikai tirdzniecības nozarē.

– Kā raugies, ja ar kolēģiem nākas sastrādāties attālināti? Arī jūsu uzņēmumā ne visi esat uz vietas Liepājā?

– Uzņēmuma birojs atrodas Liepājā, ievērojot noteikumus, esam saglabājuši darbu klātienē, daļa kolēģu darbu veic attālināti, bet kopumā tāpat kā mūsu veikali, esam strādājuši klātienē, jo ne visus tirdzniecības procesus var nodrošināt attālināti. Ar partneriem komunikācija notiek attālināti, dažādās platformās. Ja runājam par attālināto darba modeli, strādāt var. Īpaši šajā laikā esam pieraduši pie tiešsaistes sanāksmēm un daudz kā cita. Bet mana paaudze noteikti vēl ir tā, kas novērtē fizisko komunikāciju un kontaktu. Lai gan pieļauju, ka nākotnē viss notiks vēl attālinātāk.

– Šobrīd jau varam izvērtēt gadu tirdzniecībā ar Covid-19. Tas bijis dažāds un viļņveidīgs arī pircēju domās un izbīlī par notiekošo. Kā vērtē šo gadu?

– Gads patiešām ir sadalāms vairākos posmos. Atminos sākotnējo neziņu, izbīli. Cilvēkos bija jaušamas patiešām bailes un tika kultivēts attālinātais darbs, neiešana laukā no mājām. Tad vēlāk, pagājušajā vasarā, viss nedaudz pierima, taču turpinājās ikvienā veikalu tīklos epidemioloģisko prasību ievērošana un uzlabošana, kas nu jau kļuvusi par pierastu lietu. Protams, sekoja nepārtikas veikalu slēgšana un vēl viens šoks gan tirgotājiem, gan pircējiem. Pārtikas veikali ir turpinājuši strādāt  visu laiku, un noteikti jutām, ka grūti bija mūsu darbiniekiem. Bija jācīnās arī pašiem gan ar baiļu pārvarēšanu, gan psiholoģisko spiedienu no apkārt notiekošā. Nedomāju, ka arī mūsu pašu darbiniekiem ir bijis viegli strādāt telpās, kur nemitīgi skan audio ieraksti par to, ka veikala telpās nav ieteicams ilgi uzturēties, ka aicina klientus telpas pēc iespējas ātrāk pamest. Šis ir bijis patiešām emocionāli smags laiks. Esmu pateicīga mūsu komandai, darbiniekiem, kuri ir ticējuši mums kā uzņēmumam, godprātīgi pildījuši darba pienākumus. Mūsu veikalos nav bijuši arī lieli slimības uzliesmojumi, jo piesardzība noteikti ir darījusi savu, taču nezinām, kā un kad viss beigsies. Šis gads arī tirgotājiem un Latvijas Tirgotāju asociācijai pagāja ciešā dialogā ar valdību. Tas gan pierādīja, ka ne viss ritēja veiksmīgi un no valdības varētu sagaidīt gan lielāku izpratni par tirdzniecības nozari, gan ātrāku pašu lēmumu pieņēmēju kļūdu labošanu attiecībā uz nozari. Nereti saskarāmies ar pretrunīgiem lēmumiem, ar dažādu institūciju pārbaudēm un uzraudzību. Daudz kas ir bijis mulsinoši. 

– Šobrīd arī nozares pārstāvjiem ir iespēja vakcinēties. Kāda ir aktivitāte un darbinieku nostāja šajā jautājumā?

– Vakcinēties, vai nē noteikti paliek mūsu darbinieku pašu ziņā, jo to noteikti negrasāmies uzspiest. Tas nedrīkst tikt uzspiests. Ir jābūt izvēles brīvībai. Taču jācer, ka vakcinēšanās process valstī sekmēs to, ka spēsim atgriezties normālā dzīves ritmā. Varēsim iet uz veikaliem, kafejnīcām un restorāniem. Varēsim paskatīties viens otram acīs, pasmaidīt un beidzot aprunāties klātienē.

– Jūsu kolektīvā ir ap 600 darbiniekiem. Vai bijis viegli kopā ar viņiem pārvarēt šo sarežģīto laiku?

–Valdības lēmumi bieži vien bija neskaidri un mainīgi. Vienu brīdi tika pasniegta viena informācija, pēc stundas nāca jau labota. Novērtēju kolēģu izpratni un komandas darbu arī veikalos katram savā mikrovidē. Esam strādājuši roku rokā, un liels paldies komandai, kuriem šis laiks ir bijis visai liels pārbaudījums un ceru, ka arī turpmāk kopā mums viss izdosies!

Autore: Liene Lote Čemme