Par globalizāciju runājam jau vairākus gadu desmitus, totalitārisma režīma briesmas pasaulē nav zudušas, demokrātijas kļūst nestabilas, vērtības mainās. Pasaule pārtop. Mērķtiecīgi tiek veidota patērētāju sabiedrība bez robežām, kur valsts kā nacionāla vienība var nebūt aktuāla. Globālie procesi apdraud nacionālas valsts pastāvēšanu. No vienas puses tas ir augsto tehnoloģiju nopelns/sekas, bet no otras puses ir tāda sajūta, ka šos procesus kāds tomēr mērķtiecīgi vada, izmantojot tādus resursus kā izglītība, finanses, politika, sabiedrība, cilvēks.
Saruna par jauno laikmetu, kurā izzūd robežas, par tendencēm, kas vērojamas modernajā pasaulē ar filosofijas doktoru, Latvijas Universitātes asociēto profesoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli Raivi Bičevski.
Modernais laikmets, kurā dzīvojam – kā jūs to raksturotu?
Modernais laikmets ir pretrunīgs. Lieli modernā laikmeta uzstādījumi ir bijuši – izglītots un atbildīgs cilvēks, spriestspējīga un darbīga sabiedrība. Tomēr šie uzstādījumi pēdējos divus gs. ir sašķobījušies un iziruši – zaudējis reliģijas atbalstu, indivīds nonāk lielu eksistenciālu krīžu priekšā. Izglītotas sabiedrības ideāls pārtop masu kultūras virspusējībā. Modernajam cilvēkam rokās ir vareni instrumenti – tehnika, sabiedrības pārvaldes mehānismi, zināšanas, nauda un tomēr šie instrumenti (kas paši par sevi ir tikai instrumenti, darbarīki) paši par sevi neved no jautājuma kā kaut ko darīt pie jautājuma kāpēc kaut ko darīt. Starp “kā” un “kāpēc” ir novietots modernais cilvēks.
Viss notiek un mainās tik strauji.
Modernā paātrināta laika režīmā dzīvojot, cilvēks jūtas dezorientēts, jo modernitāte prasa, lai cilvēkam tiek uzkrauta liela atbildība – viņam saka: “domā un rīkojies pats!”. Šo lielo slogu daudzi izturēt nevar, vai var ar lielām grūtībām un atrunām. Turklāt modernā sabiedrība nepārtraukti aicina apgūt un iemācīties ko jaunu. Esi procesā! Esi inovatīvs! Mēs esam iemīlējušies jaunajā un vēl nebijušajā. Stabilitāte tādā veidā netop, bet gan veidojas pārrāvumi, laiks sāk sabirst daudzajās sociālajās lomās un funkcijās, pienākumu un izaicinājumu gūzmā. Modernā māksla precīzi ataino šo laiku un laikmetu. Apskatot modernās mākslas klasisko piemēru – E. Munka gleznu “Kliedziens”, redzam modernās kultūras cilvēku, kurš kliedz. Viņu neviens neapdraud, bet viņš kliedz, jo ir izmisis. Viņa pasaule ir neskaidra, sadrumstalota un visa atbildība par dzīvi uzkrauta uz viņa pleciem.
Sabiedrība kopumā, tai skaitā politiķi, uzņēmēji – visi esam ierauti šo procesu virpulī.
Ir jāapzinās tas, kādu izaicinājumu priekšā šobrīd ir politiķis. Šobrīd notiek globāls process, kas neattiecas tikai uz Latviju, proti, tas, ka vispār politika kā nodarbošanās ir visai apdraudēta, it sevišķi no valsts nacionālo politiķu perspektīvas. Ietekmēt procesus, kas ir satīkloti globalizētā tīklā, kurā sava loma ir pārnacionālām organizācijām finanšu struktūrām un tādiem spēkiem, kuriem nacionālo valstu politiķi īsti nevar neko likt pretim, tad viņu situācija savā ziņā ir izmisīga. Jā, viņi ir savas tautas priekšstāvji un ievēlēti, viņi arī devuši solījumus un apņēmušies kaut ko darīt, taču izrādās, ka spēles laukums ir izpleties tik milzīgs – ar tik daudziem nezināmiem spēlētājiem, ka rodas apjukums. Apjūk pat ļoti apdāvināti cilvēki.
Vai to var attiecināt arī uz procesiem uzņēmējdarbībā?
Jā. Ja atskatāmies pāris gs. senā pagātnē, kad veidojās modernā Eiropas civilizācija, kultūra un ja paskatāmies uz laiku, kas ir apgaismības laiks, arī kapitālisma dzimšanas laiks, tad tur mēs redzam apmēram šādu uzņēmēja tēlu, kas ir patiess tirgotājs-uzņēmējs – tas ir cilvēks ar lielu pasaules pieredzi, kurš ir savas pilsoniskās vides patriots. Par tādu latviešu izcelsmes uzņēmēju Jāni Šteinhaueru nesen uzņemta dokumentālā filma. Taču ir arī citi izcili piemēri: Rīgā tāds savulaik bija Johans Kristofs Bērenss, liela tirdzniecības nama vadītājs. 1792. gadā tiek publicēts viņa teksts “Bonhomien”, bet pirms tam viņš to ir noturējis kā runu, no jauna atklājot Rīgas pilsētas bibliotēku, nevis kā literāts vai rakstnieks, bet kā uzņēmējs. Viņš formulē izpratni, kurā Rīgai jāattīstās kā apgaismības pilsētai ar apgaismotiem pilsoņiem, kas apmeklē publisko bibliotēku un lasa tā laika aktuālos darbus un iepazīst pasauli. Tātad uzņēmējs ir arī tas, kurš ir gatavs būt arī kultūras procesu mecenāts, kuram ir plašāks skatījums uz dzīvi. Uzņēmējs nav tikai tas, kas rūpējas par savu tirdzniecības namu, lai tas zeltu un plauktu, tam nāk klāt virkne sociālo pavedienu, kas viņu saista ar sabiedrību, ar vietu kur viņš dzīvo, ar nākotnes vīziju. Viņš saskata sava uzņēmuma veidojošo spēku sociālā, politiskā un kultūras aspektos. Tas, kas kādreiz bija uzņēmēja ideāls, nav pienācīgi īstenots.
Ar sava IQ uztrenēšanu vien nepietiek?
Viens ir iemācīties izglītības procesā tikt galā ar lielu informācijas daudzumu, ar loģiskām operācijām, taču tad mēs izprotam izglītību kā veidu, kā uztrenēt prātu. Pavisam kas cits ir, ja mēs saprotam domāšanu un izglītību kā iekšējus procesus, kuros nostiprinās cilvēka personība. Nostiprinās tas, ko varētu dēvēt par cilvēka kodolu. Šajā iekšējā refleksijā sava lom ir līdzšinējā civilizācijas mantojuma apguvei, taču arī sevis izpratnei. Nevis tikai koncentrēties uz to, kā kaut ko efektīvi darīt dzīvē, bet atbildot uz jautājumu: kāpēc es to daru. Tiklīdz cilvēks nopietni uzdod šos jautājumus, viņam vairs nav viendimensionāla dzīves uztvere. Ja cilvēkam šī refleksija, kurā šis kodols patstāvīgi veidojas, ir paralēli visām viņa nodarbēm, kur viņš ir kā politiķis, kā uzņēmējs, kā citu profesiju pārstāvis, tad ar šādu cilvēku nevar vienkārši manipulēt. Viņš ir ieguvis atskaites centru sevī. Es gribētu teikt, ka par spīti sarežģītajai pasaules situācijai, vienmēr ir cilvēki, kuri ir spējīgi no savas personības kodola arī rīkoties, pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Tomēr intelektuāļi negrib valdīt.
Tā ir sena intelektuāļu un politikas attiecību problēma. Es bieži citēju Platona vārdus par to, ka tas, kurš grib nodarboties tikai ar cēlām lietām un dižiem jautājumiem, nepiedaloties politikā, ir nolemts tam, ka pār viņu valdīs muļķi. Šī problēma jau ir fiksēta Eiropas civilizācijas sākumos senajā Grieķijā. Platons ir teicis arī to, ka tikai tam var dot iespēju valdīt, kurš varu nemaz nevēlas. Ar Sokrata muti viņš saka, ka šie cilvēki varbūt būtu pat piespiežami uzņemties sabiedrības līderu lomu un vislabāk ir tad, ja valda tie, kas negrib valdīt.
Ko vispār var darīt šādā globālo pārmaiņu laikā?
Šādā situācijā vispār kaut ko iesākt ir grūti. Politikas norieta laikmetā ir lieli finanšu tīkli un organizācijas, kas sāk diktēt valstīm un nācijām noteikumus. Bet par spīti šiem procesiem, politikā un modernajā sabiedrībā vienmēr ir bijuši pietiekami harizmātiski un ar lielu iekšējas pieredzes bagāžu apveltīti cilvēki, kas spēj haotiskās un nepārskatāmās, sarežģītās situācijās atrast ceļus, kas nāciju izved no lielām briesmām un krīzēm. Tāpēc es gribētu teikt, ka indivīda loma joprojām ir svarīga.
Runājot par tirdzniecības nozarei, kā redzat globālo tīklu ienākšanu Latvijā? Vai tas apdraud vietējos tirgotājus?
Jau ilgu laiku Eiropā ir konkurējušas, ja tā var teikt, divas pozīcijas, skatoties uz ekonomikas attīstīšanos. Šķiet, ka šobrīd globalizācijas vērtējums virzās un reģionalizāciju. Pandēmija ir veicinājusi pieeju, ka nevajag paļauties uz milzīgiem globāliem risinājumiem, bet jāveido stratēģijas no reģioniem. Tas ir pārskatāmāk, saprotamāk. Tautsaimniecības procesi visticamāk nākotnē šādi attīstīsies.
Kas būs šī procesa virzītājs?
Tas var nākt no diviem līmeņiem. Pirmkārt, no pašas kopienas, nevalstiskajām organizācijām, kas spēj iesaistīt sabiedrību. Otrkārt, nacionālo valstu līmenis un to interešu aizstāvēšana. Un gribētos, ka tas tā notiek, ka no šejienes ņemam impulsus. Ir svarīgi, ka atbalstām vietējo. Ka dzīvojam ar šādu domu. Uzskatu, ka arī pašvaldības atbalsts ir ļoti noteicošs. Tāpat uzskatu, ka cilvēki paši šo var aizstāvēt. To varam regulēt paši. Arī politiskā līmenī. Var atbalstīt partijas, kuras iestājas par reģionu attīstību. Svarīgi ir stiprināt cilvēkos piederību reģionam. Arī tas ir veids, kā atbalstīt vietējos cilvēkus, produktus. Ja šāda izjūta ir, tas uzreiz ietekmēs reģiona vietējās preces, pakalpojuma izveidi.
Ja runājam par nodokļu politiku, uzņēmējiem nodokļu slogs arvien aug.
Eiropeiskā sabiedrība ir ļoti kompleksa. Ir daudzas grupas ar dažādām interesēm un galvenais mērķis, lai kopiena kaut kā sadzīvo. Latvijas valsts pieredze nav tāda kā Rietumeiropai. Nav pietiekami plašs tas cilvēku slānis, kuri varētu pieteikt un realizēt par piesaistītu finansējumu ilglaicīgākus projektus. Tas saistīts arī ar izglītību. Ilgtermiņa domāšana sabiedrībā nav nostiprinājusies.
Vai modernā laikmeta sabiedriskie procesi neprovocē totalitārismu?
Kamēr pastāv modernā kultūra, vienmēr būs kārdinājums mesties arī totalitārismos. Viens skaidrojums ir, ka modernās sabiedrības dzīvo ārkārtīgi paātrināta laika apstākļos. Esam spiesti ļoti ātri, operatīvi pieņemt lielas devas inovāciju, ziņu un problēmu. Turklāt modernā kultūra pieprasa ļoti lielu fleksibilitāti, mobilitāti, daudzpusību un tam visam atbilsošu atbildību. No šīs pārslodzes rodas vēlme pēc stabilitātes, ko garantēs kāds, kurš skaidri un vienkārši pateiks, kas ir jādara un sniegs skaidrojumu, kas liedz iespējas to apšaubīt. Rezultātā pasaule šķiet nostabilizējusies, dzīve iegūst iluzoru skaidrumu. Tiesa, stabilus atskaites punktus ir jāatrod. Ja tos nevar atrast sevī, individuālā domāšanas meklējumu ceļā, tad tie tiek meklēti ārpusē – politiskos, sociālos mītos. Šī iekšējā modernās kultūras pretruna ir nepārtraukts pašas modernās demokrātijas apdraudējums. Vienā brīdī sabiedrība it kā salūzt, tad nāk autoritatīvais līderis. Modernie procesi paši pie tā noved. Varbūt, ka nākotnes totalitārisms nemaz nebūs politisks, kā 20. gs. politiskie totalitārismi, kas orientējās uz vadonības kultu. Iespējams, ka tie būs pilnīgi cita veida totalitārismi, kuri tāpat izrietēs no modernā laikmeta iekšējām pretrunām, piemēram no pretrunas starp brīvību un drošību, starp indivīdu un kolektīvu, starp bagātību un nabadzību.
Eksperti prognozē aizvien lielāku sabiedrības polarizāciju.
Par šo tendenci ļoti daudz analītiķi un eksperti runā, filozofi tajā skaitā. Mēs dzīvojam ekstrēmā laikmetā. Ir modē būt ekstrēmam un ļoti galējam savos uzskatos un tā ir viena laikmeta iezīme un otra ir, ka polarizācija notiek arī ekonomikas, finanšu jomā un to analītiķi fiksējuši kā ļoti bīstami tendenci. Mazu Eiropas Savienībā esošu valstu perspektīva ir ļoti ierobežojoša. Dažu cilvēku rokās nonāk milzīgas sabiedrības ietekmes sviras, kuri saista savu atrašanos šķēru vienā galā ar kaut kādām nākotnes vīzijām kā, piemēram, Marsa apdzīvošanu, jaunu tehnoloģiju ieviešanu un pauž savu aktīvu vēlmi piedalīties cilvēces tālākā likteņa veidošanā. No otras puses ir cilvēki, kuriem nav pat elementāru cilvēktiesību.
Šīs pienākumu šķēres, kas vienus dzen nabadzībā un nelielu sabiedrības procentu padara stāvus bagātu, šīs šķēres neļauj nostāties uz kājām vidusšķirai, kas vienmēr ir bijis sabiedrības līdzsvara kodols.
Vai šie procesi var aizvest mūs pie globāla totalitārisma – planetāras varas? Kā Jūs vērtējat šādu tendenci?
Globalizācijas procesi pastiprinās tad, kad kāda kultūra tuvojas savam norietam. Šim norietam jeb civilizācijai arī ir vairākas attīstības pakāpes: parādās liels uzsvars uz birokrātiju, tehniku un masu kultūru, pēc tam seko cīņas par varu, pretenzijas uz globālu varu, pasauli aptverošas varas vīzijas. Šādas vīzijas šobrīd neapšaubāmi cirkulē dažādu ASV (taču ne tikai) finanšu un politiskās elites galvās. Pie šīm vīzijām piederas idejiski fragmenti, paliekas no kultūru (šajā gadījumā – Rietumu kultūras) “zelta laikiem”, tomēr vairs nav runa par šo ideju dziļāko saturu vai iekšējo pretrunīgumu, bet gan par varu.
Nacionālas valstis ir neērts, traucējošs faktors ceļā uz varu bez robežām?
Lai to nodrošinātu, ir jāpanāk lokālas un reģionālas varas pakļaušanās, unifikācija. Tas pats attiecas arī uz pasaules redzējuma unifikāciju, kas var tikt panākts ne vairs ar pilnīgu politisku kundzību pār medijiem, kā tas bija 20. gadsimta totalitārismos, bet ar mediju satura vienveidīgumu, ar “vienas pasaules visiem” sludināšanu. Tas, kas šādai pasaulei bez robežām ir ceļā – nacionālas valstis (un to kodols – ģimenes), lokālas kultūras, reģionāli varas centri, nacionālās valodas – tas ir jānojauc. Vairs ne politiskās partijas, valstis vai nācijas ir varas subjekti, bet gan lielas internacionālas korporācijas, kas kontrolē informāciju, medijus, ziņas, tehnoloģiju attīstību, digitālo uzraudzību, finanšu plūsmu.
Vīzija pamazām kļūst par realitāti.
Šādas vīzijas (kura vēl nav piepildījusies, taču jājautā, vai neesam ceļā pie tās realizācijas) briesmas ir acīmredzamas: tā būtu pasaule, kur tikai mānīgi tiek godāta dažādība un atšķirīgums, demokrātija un cilvēka cieņa. Tā ir pasaule bez nevienas patstāvīgi iegūtas domas, bez iespējas iebilst, bez iespējas runāt savā valodā, bez citiem mērķiem kā vien iepirkšanās, patēriņš un masu kultūra.
Kam tas ir izdevīgi?
Globalizācija noteiktos aspektos un laika nogriežņos ir veicinājusi daudzu valstu ekonomisko izaugsmi. To atspoguļo statistika un pētījumi. Cīrihes Universitātes izstrādātais “globalizācijas indekss” rāda, ka valstīs, kuras ir vairāk atvērušās globalizācijai, vērojama ekonomiskā izaugsme. Globalizācija ir acīmredzami ekonomiski izdevīga valstīm, kas tajā vairāk iesaistās, ja par mērogu tiek ņemts valsts kopējais bruto produkts. Taču, vai šī izaugsme kā vienīgais kritērijs ir izšķirošais – tāds ir jautājums. Tas ir mānīgs ārējais globalizācijas apvalks. Globalizācija nerisina sociālās problēmas, tā nemazina šķēres starp megamiljardieriem un milzīgu procentu sabiedrības daļas, kam jāsaskaras ar lielām ekonomiskām un sociālām problēmām. Globalizācija noteikti ir padarījusi bagātākus tos, kas tādi jau bija un ļoti nostiprinājusi internacionālu kompāniju un korporāciju varu.
Kur tas var mūs aizvest?
Visdrīzāk pašreizējie globalizācijas procesi ved pie jaunas “Bābeles” torņa celtniecības, pie aizvien lielākas unifikācijas, pie valodas, tradīciju, nāciju mantojuma nivelēšanas, pie globālas civilizācijas “ekotopiem” – variācijām dažādos pasaules reģionos, kur dominēs masu produkti, izklaides un sociālo tīklu haotiskā informācija.
Mazinoties nacionālo valstu ietekmei, mazināsies arī nacionālo uzņēmumu ietekme vai tie vispār izzudīs. Īstenībā šie procesi jau notiek. Kā vērtējat šo tendenci?
Šos procesus vērtēju – ilgtermiņā raugoties – negatīvi. Skaidrs, ka tiem var būt un ir īstermiņa vai vidējā termiņa ieguvumi – mazi, fleksibli spēlētāji (nelielas attīstītas valstis, kas jau aktīvi spēlē līdzi globalizācijas procesiem un “nelien” “lielajā” politikā) pat var izrādīties pietiekami lieli ekonomiski ieguvēji noteiktā aspektā vai laika periodā. Tomēr šie ieguvumi ir par kaut ko jāpērk. Jautājums: par ko un vai sabiedrības interesēs ir saglabāt ekonomisko izaugsmi, kura galu galā koncentrējas tikai ļoti šauras cilvēku grupas rokās. Gatavas receptes te nav, tomēr es teiktu tā: jāstiprina nacionālu valstu patstāvīgums, kas nebūt nenozīmē ES vājināšanos. ES ir iespēja – tās politiskais, ekonomiskais, sociālais kurss starp ASV, Ķīnu un Krieviju Latvijai ir ļoti svarīgs. Tēvzemju Eiropa vēl nav pilnībā zaudēta, vai pareizāk sakot, tā var izrādīties aktuālākā un jaunākā tendence, kuru vajadzētu atbalstīt. Ir jāiet kopā ar Eiropu, jāpiedzīvo kopā visi pārmaiņu negatīvie un pozitīvie procesi – vai nu tie būtu visļaunāko globalizācijas efektu laikmets vai nu Eiropas atdzimšana.
Varbūt ļauties šiem procesiem?
Ļaušanās šādam procesam lielā mērā jau notiek – runā par “politikas” galu, par “valsts” galu. Notiek vēl spēkošanās, piemēram, starp ES likumdošanu, nodokļu politiku un globālo korporāciju interesēm. Šīs cīņas varētu būt tikai sākums vēl daudz lielākam spiedienam uz nacionālo valstu neatkarību. Tomēr ir arī tā, ka vēsturē var vērot, ka globalizācijai līdzīgi procesi nav “mūžīgi” – drīz atkal sarosās arī reģionālisms, lokālu varu spēki, tradīcijas ir sīkstas, atdzimst nacionālā patriotisma kustības. Tāpēc galvenais jautājums laikam gan šobrīd ir: cik tālu globalizācijas procesi paspēs aiziet, līdz vēstures svērtnis atkal noslieksies uz citu pusi.
Kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni, mazbērni?
To ir grūti šobrīd pateikt. Tādi pētnieki kā Stīvens Emots ir ļoti skeptiski pret nākotnes cerībām: migrācijas procesi, ekoloģiskās problēmas, aizraušanās ar sociālajiem tīkliem un virtuālo vidi, nekritiska domāšana – viss tas ir daudzkārt piesaukts kā visai drūmi nākotnes meti. Tomēr es pieturētos pie vēstures “nenolemtības” – pie tā, ka jauni, negaidīti asni izspraucas arī no visbiezākā gruvešu slāņa.
Vai ir un būs kaut kas, ko nevar un nevarēs nopirkt par naudu?
Par naudu nevar nopirkt tos īpašos satikšanās ar realitāti mirkļus, kuri kalpo par impulsu tam, lai cilvēks sāktu pats domāt. Var nopirkt ceļojumu uz Sahāras tuksnesi, bet nevar piespiest šo tuksnesi kļūt par atklāsmes vietu, par iekšēju piedzīvojumu. Nevar piespiest izdarīt tā, lai tie – cilvēks un dabas ainava – kaut kādā veidā kopīgi radītu pieredzi, kas ir unikāla un īpaša. Nevar nopirkt domāšanu. Var izglītības procesā ieguldīt ievērojamus līdzekļus, apmeklēt labākās pasaules universitātes, bet sākotnējo impulsu patiesi gribēt izglītoties, gribēt satikties ar realitāti vai gribēt aiziet uz mākslas galeriju un piedzīvot mākslas darba priekšā īpašu estētisku pārdzīvojumu – to nopirkt nevar. To var sagatavot un virzīt, bet pašu notikumu nopirkt nevar. Ne oriģinālu domu, ne māksliniecisku pārdzīvojumu nopirkt nevar – šādi notikumi notiek un tos nevar kontrolēt. Tāpēc svarīgākais dzīvē man šķiet: ļaut notikt tam, kas notiek pats no sevis un darīt to, kas ir padarāms. Arī modernā pasaulē ar visām tās iekšējām pretrunām un dinamiku ir iespējams saglabāt mēru starp padarāmo, paveicamo, sasniedzamo un Notikumu.
Par globalizāciju runājam jau vairākus gadu desmitus, totalitārisma režīma briesmas pasaulē nav zudušas, demokrātijas kļūst nestabilas, vērtības mainās. Pasaule pārtop. Mērķtiecīgi tiek veidota patērētāju sabiedrība bez robežām, kur valsts kā nacionāla vienība var nebūt aktuāla. Globālie procesi apdraud nacionālas valsts pastāvēšanu. No vienas puses tas ir augsto tehnoloģiju nopelns/sekas, bet no otras puses ir tāda sajūta, ka šos procesus kāds tomēr mērķtiecīgi vada, izmantojot tādus resursus kā izglītība, finanses, politika, sabiedrība, cilvēks.
Saruna par jauno laikmetu, kurā izzūd robežas, par tendencēm, kas vērojamas modernajā pasaulē ar filosofijas doktoru, Latvijas Universitātes asociēto profesoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli Raivi Bičevski.
Modernais laikmets, kurā dzīvojam – kā jūs to raksturotu?
Modernais laikmets ir pretrunīgs. Lieli modernā laikmeta uzstādījumi ir bijuši – izglītots un atbildīgs cilvēks, spriestspējīga un darbīga sabiedrība. Tomēr šie uzstādījumi pēdējos divus gs. ir sašķobījušies un iziruši – zaudējis reliģijas atbalstu, indivīds nonāk lielu eksistenciālu krīžu priekšā. Izglītotas sabiedrības ideāls pārtop masu kultūras virspusējībā. Modernajam cilvēkam rokās ir vareni instrumenti – tehnika, sabiedrības pārvaldes mehānismi, zināšanas, nauda un tomēr šie instrumenti (kas paši par sevi ir tikai instrumenti, darbarīki) paši par sevi neved no jautājuma kā kaut ko darīt pie jautājuma kāpēc kaut ko darīt. Starp “kā” un “kāpēc” ir novietots modernais cilvēks.
Viss notiek un mainās tik strauji.
Modernā paātrināta laika režīmā dzīvojot, cilvēks jūtas dezorientēts, jo modernitāte prasa, lai cilvēkam tiek uzkrauta liela atbildība – viņam saka: “domā un rīkojies pats!”. Šo lielo slogu daudzi izturēt nevar, vai var ar lielām grūtībām un atrunām. Turklāt modernā sabiedrība nepārtraukti aicina apgūt un iemācīties ko jaunu. Esi procesā! Esi inovatīvs! Mēs esam iemīlējušies jaunajā un vēl nebijušajā. Stabilitāte tādā veidā netop, bet gan veidojas pārrāvumi, laiks sāk sabirst daudzajās sociālajās lomās un funkcijās, pienākumu un izaicinājumu gūzmā. Modernā māksla precīzi ataino šo laiku un laikmetu. Apskatot modernās mākslas klasisko piemēru – E. Munka gleznu “Kliedziens”, redzam modernās kultūras cilvēku, kurš kliedz. Viņu neviens neapdraud, bet viņš kliedz, jo ir izmisis. Viņa pasaule ir neskaidra, sadrumstalota un visa atbildība par dzīvi uzkrauta uz viņa pleciem.
Sabiedrība kopumā, tai skaitā politiķi, uzņēmēji – visi esam ierauti šo procesu virpulī.
Ir jāapzinās tas, kādu izaicinājumu priekšā šobrīd ir politiķis. Šobrīd notiek globāls process, kas neattiecas tikai uz Latviju, proti, tas, ka vispār politika kā nodarbošanās ir visai apdraudēta, it sevišķi no valsts nacionālo politiķu perspektīvas. Ietekmēt procesus, kas ir satīkloti globalizētā tīklā, kurā sava loma ir pārnacionālām organizācijām finanšu struktūrām un tādiem spēkiem, kuriem nacionālo valstu politiķi īsti nevar neko likt pretim, tad viņu situācija savā ziņā ir izmisīga. Jā, viņi ir savas tautas priekšstāvji un ievēlēti, viņi arī devuši solījumus un apņēmušies kaut ko darīt, taču izrādās, ka spēles laukums ir izpleties tik milzīgs – ar tik daudziem nezināmiem spēlētājiem, ka rodas apjukums. Apjūk pat ļoti apdāvināti cilvēki.
Vai to var attiecināt arī uz procesiem uzņēmējdarbībā?
Jā. Ja atskatāmies pāris gs. senā pagātnē, kad veidojās modernā Eiropas civilizācija, kultūra un ja paskatāmies uz laiku, kas ir apgaismības laiks, arī kapitālisma dzimšanas laiks, tad tur mēs redzam apmēram šādu uzņēmēja tēlu, kas ir patiess tirgotājs-uzņēmējs – tas ir cilvēks ar lielu pasaules pieredzi, kurš ir savas pilsoniskās vides patriots. Par tādu latviešu izcelsmes uzņēmēju Jāni Šteinhaueru nesen uzņemta dokumentālā filma. Taču ir arī citi izcili piemēri: Rīgā tāds savulaik bija Johans Kristofs Bērenss, liela tirdzniecības nama vadītājs. 1792. gadā tiek publicēts viņa teksts “Bonhomien”, bet pirms tam viņš to ir noturējis kā runu, no jauna atklājot Rīgas pilsētas bibliotēku, nevis kā literāts vai rakstnieks, bet kā uzņēmējs. Viņš formulē izpratni, kurā Rīgai jāattīstās kā apgaismības pilsētai ar apgaismotiem pilsoņiem, kas apmeklē publisko bibliotēku un lasa tā laika aktuālos darbus un iepazīst pasauli. Tātad uzņēmējs ir arī tas, kurš ir gatavs būt arī kultūras procesu mecenāts, kuram ir plašāks skatījums uz dzīvi. Uzņēmējs nav tikai tas, kas rūpējas par savu tirdzniecības namu, lai tas zeltu un plauktu, tam nāk klāt virkne sociālo pavedienu, kas viņu saista ar sabiedrību, ar vietu kur viņš dzīvo, ar nākotnes vīziju. Viņš saskata sava uzņēmuma veidojošo spēku sociālā, politiskā un kultūras aspektos. Tas, kas kādreiz bija uzņēmēja ideāls, nav pienācīgi īstenots.
Ar sava IQ uztrenēšanu vien nepietiek?
Viens ir iemācīties izglītības procesā tikt galā ar lielu informācijas daudzumu, ar loģiskām operācijām, taču tad mēs izprotam izglītību kā veidu, kā uztrenēt prātu. Pavisam kas cits ir, ja mēs saprotam domāšanu un izglītību kā iekšējus procesus, kuros nostiprinās cilvēka personība. Nostiprinās tas, ko varētu dēvēt par cilvēka kodolu. Šajā iekšējā refleksijā sava lom ir līdzšinējā civilizācijas mantojuma apguvei, taču arī sevis izpratnei. Nevis tikai koncentrēties uz to, kā kaut ko efektīvi darīt dzīvē, bet atbildot uz jautājumu: kāpēc es to daru. Tiklīdz cilvēks nopietni uzdod šos jautājumus, viņam vairs nav viendimensionāla dzīves uztvere. Ja cilvēkam šī refleksija, kurā šis kodols patstāvīgi veidojas, ir paralēli visām viņa nodarbēm, kur viņš ir kā politiķis, kā uzņēmējs, kā citu profesiju pārstāvis, tad ar šādu cilvēku nevar vienkārši manipulēt. Viņš ir ieguvis atskaites centru sevī. Es gribētu teikt, ka par spīti sarežģītajai pasaules situācijai, vienmēr ir cilvēki, kuri ir spējīgi no savas personības kodola arī rīkoties, pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Tomēr intelektuāļi negrib valdīt.
Tā ir sena intelektuāļu un politikas attiecību problēma. Es bieži citēju Platona vārdus par to, ka tas, kurš grib nodarboties tikai ar cēlām lietām un dižiem jautājumiem, nepiedaloties politikā, ir nolemts tam, ka pār viņu valdīs muļķi. Šī problēma jau ir fiksēta Eiropas civilizācijas sākumos senajā Grieķijā. Platons ir teicis arī to, ka tikai tam var dot iespēju valdīt, kurš varu nemaz nevēlas. Ar Sokrata muti viņš saka, ka šie cilvēki varbūt būtu pat piespiežami uzņemties sabiedrības līderu lomu un vislabāk ir tad, ja valda tie, kas negrib valdīt.
Ko vispār var darīt šādā globālo pārmaiņu laikā?
Šādā situācijā vispār kaut ko iesākt ir grūti. Politikas norieta laikmetā ir lieli finanšu tīkli un organizācijas, kas sāk diktēt valstīm un nācijām noteikumus. Bet par spīti šiem procesiem, politikā un modernajā sabiedrībā vienmēr ir bijuši pietiekami harizmātiski un ar lielu iekšējas pieredzes bagāžu apveltīti cilvēki, kas spēj haotiskās un nepārskatāmās, sarežģītās situācijās atrast ceļus, kas nāciju izved no lielām briesmām un krīzēm. Tāpēc es gribētu teikt, ka indivīda loma joprojām ir svarīga.
Runājot par tirdzniecības nozarei, kā redzat globālo tīklu ienākšanu Latvijā? Vai tas apdraud vietējos tirgotājus?
Jau ilgu laiku Eiropā ir konkurējušas, ja tā var teikt, divas pozīcijas, skatoties uz ekonomikas attīstīšanos. Šķiet, ka šobrīd globalizācijas vērtējums virzās un reģionalizāciju. Pandēmija ir veicinājusi pieeju, ka nevajag paļauties uz milzīgiem globāliem risinājumiem, bet jāveido stratēģijas no reģioniem. Tas ir pārskatāmāk, saprotamāk. Tautsaimniecības procesi visticamāk nākotnē šādi attīstīsies.
Kas būs šī procesa virzītājs?
Tas var nākt no diviem līmeņiem. Pirmkārt, no pašas kopienas, nevalstiskajām organizācijām, kas spēj iesaistīt sabiedrību. Otrkārt, nacionālo valstu līmenis un to interešu aizstāvēšana. Un gribētos, ka tas tā notiek, ka no šejienes ņemam impulsus. Ir svarīgi, ka atbalstām vietējo. Ka dzīvojam ar šādu domu. Uzskatu, ka arī pašvaldības atbalsts ir ļoti noteicošs. Tāpat uzskatu, ka cilvēki paši šo var aizstāvēt. To varam regulēt paši. Arī politiskā līmenī. Var atbalstīt partijas, kuras iestājas par reģionu attīstību. Svarīgi ir stiprināt cilvēkos piederību reģionam. Arī tas ir veids, kā atbalstīt vietējos cilvēkus, produktus. Ja šāda izjūta ir, tas uzreiz ietekmēs reģiona vietējās preces, pakalpojuma izveidi.
Ja runājam par nodokļu politiku, uzņēmējiem nodokļu slogs arvien aug.
Eiropeiskā sabiedrība ir ļoti kompleksa. Ir daudzas grupas ar dažādām interesēm un galvenais mērķis, lai kopiena kaut kā sadzīvo. Latvijas valsts pieredze nav tāda kā Rietumeiropai. Nav pietiekami plašs tas cilvēku slānis, kuri varētu pieteikt un realizēt par piesaistītu finansējumu ilglaicīgākus projektus. Tas saistīts arī ar izglītību. Ilgtermiņa domāšana sabiedrībā nav nostiprinājusies.
Vai modernā laikmeta sabiedriskie procesi neprovocē totalitārismu?
Kamēr pastāv modernā kultūra, vienmēr būs kārdinājums mesties arī totalitārismos. Viens skaidrojums ir, ka modernās sabiedrības dzīvo ārkārtīgi paātrināta laika apstākļos. Esam spiesti ļoti ātri, operatīvi pieņemt lielas devas inovāciju, ziņu un problēmu. Turklāt modernā kultūra pieprasa ļoti lielu fleksibilitāti, mobilitāti, daudzpusību un tam visam atbilsošu atbildību. No šīs pārslodzes rodas vēlme pēc stabilitātes, ko garantēs kāds, kurš skaidri un vienkārši pateiks, kas ir jādara un sniegs skaidrojumu, kas liedz iespējas to apšaubīt. Rezultātā pasaule šķiet nostabilizējusies, dzīve iegūst iluzoru skaidrumu. Tiesa, stabilus atskaites punktus ir jāatrod. Ja tos nevar atrast sevī, individuālā domāšanas meklējumu ceļā, tad tie tiek meklēti ārpusē – politiskos, sociālos mītos. Šī iekšējā modernās kultūras pretruna ir nepārtraukts pašas modernās demokrātijas apdraudējums. Vienā brīdī sabiedrība it kā salūzt, tad nāk autoritatīvais līderis. Modernie procesi paši pie tā noved. Varbūt, ka nākotnes totalitārisms nemaz nebūs politisks, kā 20. gs. politiskie totalitārismi, kas orientējās uz vadonības kultu. Iespējams, ka tie būs pilnīgi cita veida totalitārismi, kuri tāpat izrietēs no modernā laikmeta iekšējām pretrunām, piemēram no pretrunas starp brīvību un drošību, starp indivīdu un kolektīvu, starp bagātību un nabadzību.
Eksperti prognozē aizvien lielāku sabiedrības polarizāciju.
Par šo tendenci ļoti daudz analītiķi un eksperti runā, filozofi tajā skaitā. Mēs dzīvojam ekstrēmā laikmetā. Ir modē būt ekstrēmam un ļoti galējam savos uzskatos un tā ir viena laikmeta iezīme un otra ir, ka polarizācija notiek arī ekonomikas, finanšu jomā un to analītiķi fiksējuši kā ļoti bīstami tendenci. Mazu Eiropas Savienībā esošu valstu perspektīva ir ļoti ierobežojoša. Dažu cilvēku rokās nonāk milzīgas sabiedrības ietekmes sviras, kuri saista savu atrašanos šķēru vienā galā ar kaut kādām nākotnes vīzijām kā, piemēram, Marsa apdzīvošanu, jaunu tehnoloģiju ieviešanu un pauž savu aktīvu vēlmi piedalīties cilvēces tālākā likteņa veidošanā. No otras puses ir cilvēki, kuriem nav pat elementāru cilvēktiesību.
Šīs pienākumu šķēres, kas vienus dzen nabadzībā un nelielu sabiedrības procentu padara stāvus bagātu, šīs šķēres neļauj nostāties uz kājām vidusšķirai, kas vienmēr ir bijis sabiedrības līdzsvara kodols.
Vai šie procesi var aizvest mūs pie globāla totalitārisma – planetāras varas? Kā Jūs vērtējat šādu tendenci?
Globalizācijas procesi pastiprinās tad, kad kāda kultūra tuvojas savam norietam. Šim norietam jeb civilizācijai arī ir vairākas attīstības pakāpes: parādās liels uzsvars uz birokrātiju, tehniku un masu kultūru, pēc tam seko cīņas par varu, pretenzijas uz globālu varu, pasauli aptverošas varas vīzijas. Šādas vīzijas šobrīd neapšaubāmi cirkulē dažādu ASV (taču ne tikai) finanšu un politiskās elites galvās. Pie šīm vīzijām piederas idejiski fragmenti, paliekas no kultūru (šajā gadījumā – Rietumu kultūras) “zelta laikiem”, tomēr vairs nav runa par šo ideju dziļāko saturu vai iekšējo pretrunīgumu, bet gan par varu.
Nacionālas valstis ir neērts, traucējošs faktors ceļā uz varu bez robežām?
Lai to nodrošinātu, ir jāpanāk lokālas un reģionālas varas pakļaušanās, unifikācija. Tas pats attiecas arī uz pasaules redzējuma unifikāciju, kas var tikt panākts ne vairs ar pilnīgu politisku kundzību pār medijiem, kā tas bija 20. gadsimta totalitārismos, bet ar mediju satura vienveidīgumu, ar “vienas pasaules visiem” sludināšanu. Tas, kas šādai pasaulei bez robežām ir ceļā – nacionālas valstis (un to kodols – ģimenes), lokālas kultūras, reģionāli varas centri, nacionālās valodas – tas ir jānojauc. Vairs ne politiskās partijas, valstis vai nācijas ir varas subjekti, bet gan lielas internacionālas korporācijas, kas kontrolē informāciju, medijus, ziņas, tehnoloģiju attīstību, digitālo uzraudzību, finanšu plūsmu.
Vīzija pamazām kļūst par realitāti.
Šādas vīzijas (kura vēl nav piepildījusies, taču jājautā, vai neesam ceļā pie tās realizācijas) briesmas ir acīmredzamas: tā būtu pasaule, kur tikai mānīgi tiek godāta dažādība un atšķirīgums, demokrātija un cilvēka cieņa. Tā ir pasaule bez nevienas patstāvīgi iegūtas domas, bez iespējas iebilst, bez iespējas runāt savā valodā, bez citiem mērķiem kā vien iepirkšanās, patēriņš un masu kultūra.
Kam tas ir izdevīgi?
Globalizācija noteiktos aspektos un laika nogriežņos ir veicinājusi daudzu valstu ekonomisko izaugsmi. To atspoguļo statistika un pētījumi. Cīrihes Universitātes izstrādātais “globalizācijas indekss” rāda, ka valstīs, kuras ir vairāk atvērušās globalizācijai, vērojama ekonomiskā izaugsme. Globalizācija ir acīmredzami ekonomiski izdevīga valstīm, kas tajā vairāk iesaistās, ja par mērogu tiek ņemts valsts kopējais bruto produkts. Taču, vai šī izaugsme kā vienīgais kritērijs ir izšķirošais – tāds ir jautājums. Tas ir mānīgs ārējais globalizācijas apvalks. Globalizācija nerisina sociālās problēmas, tā nemazina šķēres starp megamiljardieriem un milzīgu procentu sabiedrības daļas, kam jāsaskaras ar lielām ekonomiskām un sociālām problēmām. Globalizācija noteikti ir padarījusi bagātākus tos, kas tādi jau bija un ļoti nostiprinājusi internacionālu kompāniju un korporāciju varu.
Kur tas var mūs aizvest?
Visdrīzāk pašreizējie globalizācijas procesi ved pie jaunas “Bābeles” torņa celtniecības, pie aizvien lielākas unifikācijas, pie valodas, tradīciju, nāciju mantojuma nivelēšanas, pie globālas civilizācijas “ekotopiem” – variācijām dažādos pasaules reģionos, kur dominēs masu produkti, izklaides un sociālo tīklu haotiskā informācija.
Mazinoties nacionālo valstu ietekmei, mazināsies arī nacionālo uzņēmumu ietekme vai tie vispār izzudīs. Īstenībā šie procesi jau notiek. Kā vērtējat šo tendenci?
Šos procesus vērtēju – ilgtermiņā raugoties – negatīvi. Skaidrs, ka tiem var būt un ir īstermiņa vai vidējā termiņa ieguvumi – mazi, fleksibli spēlētāji (nelielas attīstītas valstis, kas jau aktīvi spēlē līdzi globalizācijas procesiem un “nelien” “lielajā” politikā) pat var izrādīties pietiekami lieli ekonomiski ieguvēji noteiktā aspektā vai laika periodā. Tomēr šie ieguvumi ir par kaut ko jāpērk. Jautājums: par ko un vai sabiedrības interesēs ir saglabāt ekonomisko izaugsmi, kura galu galā koncentrējas tikai ļoti šauras cilvēku grupas rokās. Gatavas receptes te nav, tomēr es teiktu tā: jāstiprina nacionālu valstu patstāvīgums, kas nebūt nenozīmē ES vājināšanos. ES ir iespēja – tās politiskais, ekonomiskais, sociālais kurss starp ASV, Ķīnu un Krieviju Latvijai ir ļoti svarīgs. Tēvzemju Eiropa vēl nav pilnībā zaudēta, vai pareizāk sakot, tā var izrādīties aktuālākā un jaunākā tendence, kuru vajadzētu atbalstīt. Ir jāiet kopā ar Eiropu, jāpiedzīvo kopā visi pārmaiņu negatīvie un pozitīvie procesi – vai nu tie būtu visļaunāko globalizācijas efektu laikmets vai nu Eiropas atdzimšana.
Varbūt ļauties šiem procesiem?
Ļaušanās šādam procesam lielā mērā jau notiek – runā par “politikas” galu, par “valsts” galu. Notiek vēl spēkošanās, piemēram, starp ES likumdošanu, nodokļu politiku un globālo korporāciju interesēm. Šīs cīņas varētu būt tikai sākums vēl daudz lielākam spiedienam uz nacionālo valstu neatkarību. Tomēr ir arī tā, ka vēsturē var vērot, ka globalizācijai līdzīgi procesi nav “mūžīgi” – drīz atkal sarosās arī reģionālisms, lokālu varu spēki, tradīcijas ir sīkstas, atdzimst nacionālā patriotisma kustības. Tāpēc galvenais jautājums laikam gan šobrīd ir: cik tālu globalizācijas procesi paspēs aiziet, līdz vēstures svērtnis atkal noslieksies uz citu pusi.
Kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni, mazbērni?
To ir grūti šobrīd pateikt. Tādi pētnieki kā Stīvens Emots ir ļoti skeptiski pret nākotnes cerībām: migrācijas procesi, ekoloģiskās problēmas, aizraušanās ar sociālajiem tīkliem un virtuālo vidi, nekritiska domāšana – viss tas ir daudzkārt piesaukts kā visai drūmi nākotnes meti. Tomēr es pieturētos pie vēstures “nenolemtības” – pie tā, ka jauni, negaidīti asni izspraucas arī no visbiezākā gruvešu slāņa.
Vai ir un būs kaut kas, ko nevar un nevarēs nopirkt par naudu?
Par naudu nevar nopirkt tos īpašos satikšanās ar realitāti mirkļus, kuri kalpo par impulsu tam, lai cilvēks sāktu pats domāt. Var nopirkt ceļojumu uz Sahāras tuksnesi, bet nevar piespiest šo tuksnesi kļūt par atklāsmes vietu, par iekšēju piedzīvojumu. Nevar piespiest izdarīt tā, lai tie – cilvēks un dabas ainava – kaut kādā veidā kopīgi radītu pieredzi, kas ir unikāla un īpaša. Nevar nopirkt domāšanu. Var izglītības procesā ieguldīt ievērojamus līdzekļus, apmeklēt labākās pasaules universitātes, bet sākotnējo impulsu patiesi gribēt izglītoties, gribēt satikties ar realitāti vai gribēt aiziet uz mākslas galeriju un piedzīvot mākslas darba priekšā īpašu estētisku pārdzīvojumu – to nopirkt nevar. To var sagatavot un virzīt, bet pašu notikumu nopirkt nevar. Ne oriģinālu domu, ne māksliniecisku pārdzīvojumu nopirkt nevar – šādi notikumi notiek un tos nevar kontrolēt. Tāpēc svarīgākais dzīvē man šķiet: ļaut notikt tam, kas notiek pats no sevis un darīt to, kas ir padarāms. Arī modernā pasaulē ar visām tās iekšējām pretrunām un dinamiku ir iespējams saglabāt mēru starp padarāmo, paveicamo un sasniedzamo.