Būs jāriskē un veikali jāatver

Liepājnieki vienmēr bijuši stipri un rūdīti, taču šo vētraino laiku izjūt uz savas ādas arī tik vēju rūdīti uzņēmēji. Liepājniece Velta Burmeistere ir tirgotāja ar 25 gadu darba pieredzi privātajā biznesā. Viņai Liepājā pieder sadzīves tehnikas veikals “Šautra”, kurš jau kopš decembra nogales līdzīgi kā citi veikali Latvijā nonākuši daudzo ierobežojumu un aizliegumu priekšā.

V. Burmeistere stāsta, ka pēdējo gadu laikā viņas vadītais veikals izveidojies kā specializēts salonveikals, kurš tirgo lielā koncerna Electrolux preces ,kā arī nopietni strādā ar tādiem preču zīmoliem kā Miele un Philips,TV grupā arī LG un Samsung. Varētu teikt, ka arī noteiktas preču kvalitātes veikals, jo klientiem piedāvā vidējo un augstāko preču sortimentu gan cenā, gan kvalitātē.

-Kā jums iesācies šis gads?

–Arī mums, protams, iet grūti. Tāpat kā visiem nozares pārstāvjiem. Bet jūtam mūsu partnera Electrolux atbalstu. Šajā laikā, kad aizver veikalus, tas nav tik vienkārši. Iepriekš sagādātās  prece stāv mūsu noliktavās, par kurām mēs maksājam naudu arī visu šo dīkstāves laiku. Un vai valdībai interesē, no kurienes lai uzņēmēji ņem naudu, ja veikals nestrādā? Un tā ir tikai viena daļa no problēmas. Rūpnīca taču arī strādā pēc iepriekšējām prognozēm un pasūtījumiem. Saprotam taču, ka, piemēram, ledusskapi nevar izražot vienas dienas laikā. Ja veikali nestrādā, kam rūpnīcas šobrīd ražo preci?! Un arī šis nav ķēdes noslēguma posms. Tālāk visa loģistika, piegāde. Tas nav stāsts tikai par vienu vai piecām pārdevējām, kas nenāk uz darbu. Jau šobrīd jūtam partneru piegādēm no Vācijas, Itālijas lielus pārrāvumus. Es domāju, ka šim visam ārprātam mēs sekas vēl tikai izjutīsim. Kopumā jāteic, ka ir ļoti grūti atrast vārdus, lai pateiktu, cik smaga ir ekonomiskā situācija  un cik smagi jūtas uzņēmēji, kas ir visas ekonomikas sistēmas sastāvdaļa. Uzskatu, ka no valdības puses ir pieņemti nepārdomāti lēmumi.

-Vai ko šādu varējāt iedomāties?

-Noteikti, nē. 1994. gadā strādāju tepat līdzās lielajā tirdzniecības namā “Kurzeme” par direktori, kuru tad arī privatizēja. Tad divus gadus jaunajiem saimniekiem palīdzēju uzsākt  darbošanos, bet sapratu, ka arī pašai ir vēlme uzsākt ko savu. Jāteic, ka ilgi domāju, ar kuru preču segmentu strādāt, jo kā tirdzniecības pārstāve zināju, ko prasa katras noteiktās preču grupas tirgošana, sezonalitāte un tā tālāk. Tolaik svārstījos starp apavu vai elektropreču veikalu. Jāteic, ka esmu matemātiķe, man patīk fizika un labprāt pievērsos varbūt pat tādam, nedaudz vīrišķīgam, preču segmentam kā elektropreces. Toreiz biju pat gatava mest metamo kauliņu…(smejas), bet šodien varu teikt, ka ar savu izvēli esmu sešinieku uzmetusi. Esmu apmierināta par savu izvēli, lai gan šī nav no vieglākajām preču tirdzniecības grupām. Tas prasa arī tehniskas zināšanas, regulāru zināšanu atjaunošanu un sekošanu līdzi laikam. Šobrīd pagājuši jau būs 25 gadi kopš esmu šajā nozarē un neslēpšu, ka vēl arvien mācos. Un šis nav tikai mans darbs. Tas ir mans hobijs un aizraušanās. Taču, jā, šādā situācijā esam pirmo reizi. Šis ir grūts un izaicinājumiem pilns laiks. Neziņa moka tirgotājus. Sirds ir pilna.

-Kā pārvarat esošos ierobežojumus?

-Šis ir jautājums, kas sarūgtina. Īsti nevaram aizslēgt visu ciet un iet uz pilnīgu dīkstāvi, jo mums ir klienti. Mūsu klienti dzīvo mājās. Viņiem ik dienas darbojas ledusskapis, veļasmašīna, plīts, blenderis… Jāteic, ka arī šo mēnešu laikā cilvēkiem mēdz plīst, bojāties elektropreces. Kur lai viņi iet? Turklāt mūsu klienti uzmeklē mūs. Šī daļējā un attālinātā strādāšana ir ļoti sarežģīta, bet mēs nedrīkstam pārraut saikni ar saviem klientiem. Protams, šis ir manis veidots bizness. Man svarīgs ir katrs mans klients. Un ja kādreiz dzīvē sakām, ka kaut kas ikdienā krīt uz nerviem, tad es tā varētu teikt par daudz ko, bet tikai ne par savu darbu…nekad.

-Teicāt, ka neizprotat valdībā pieņemtos lēmumus, ierobežojumus. Kas visvairāk uztrauc?

-Pieņemtie lēmumi patiešām ir absurdi un neizskaidrojami. Nesen pieminējām barikāžu atceres dienu. Pagājuši 30 gadi, taču vēl joprojām atceros, cik smags laiks tas bija. Bet te nu jāsaka, ka piekrītu Godmaņa kungam, kurš teica, ka šobrīd ar to laiku kopīgas ir bailes no nāves. Jā, toreiz tie bija tanki, kas apdraudēja cilvēkus. Pašlaik piedzīvojam kara laika medicīnu, dzirdot sakām mediķus, ka slimnīcās vietas pārpildītas. Un piekrītu, ka medicīnā ir ārkārtas situācija. Bet tā ir viena medaļas puse. Uzskatu, ka valdība īsti nebija gatava otrajam vilnim. Daudz ko varēja organizēt pārdomātāk. Turklāt tāpat kā uzņēmuma vadīšanā, tāpat arī valsts vadīšanā kādreiz ir jāuzņemas risks. Mūsu gadījumā tika pieņemts lēmums visu aizvērt vienkārši ciet. Kurš ir parādījis datus, ka lielākā inficēšanās notiek veikalos? Turklāt tāds veikals, kāds ir man? Šeit cilvēki nenāk ne izklaidēties, ne atpūsties. Ja vajag ledusskapi, ienāk un nopērk. Te nedrūzmējas cilvēku bari. Mēs savā privātā veikalā varam nodrošināt gan distancēšanos, gan konkrēta cilvēku skaita atrašanos veikalā. Un kāda ir aizbildināšanās ar  e-tirdzniecību vai klientu attālināto apkalpošanu. Tas daļai klientu rada pilnīgu apjumu. Īpaši vecāka gada gājuma cilvēkiem, kam nav ne bankas konta, ne viņi prot orientēties interneta vidē.

-Kādu risinājumu jūs piedāvātu? Kāds ceļš būtu ejams?

-Pavasarī šis jautājums tika organizēts daudz saprotamā. Tika noteikti ierobežojumi, par pienākumu tika noteikti dažādi papildus nosacījumi tirgotājiem – dezinfekcijas līdzekļi, pircēju plūsmas regulēšana, sejas maskas, pārdevējām papildus speciālas aizsargbarjeras. Noteikti ir jānosaka kvadrātmetru daudzums uz vienu pircēju. Un tas pavasarī strādāja. To ievēroja gan pircēji, gan tirgotāji. Turklāt nevar būt vienādi noteikumi, aizliegumi lielajiem tirdzniecības centriem un vidējiem, maziem tirgotājiem/veikaliem. Piemēram, mans veikals atrodas atsevišķā ēkā, savās telpās. Es te varu uzņemt arī pa vienam, diviem klientiem, bet es varēšu strādāt un cilvēks sev jaunu putekļusūcēju nopirks, jo māja jāuzkopj šobrīd vairāk nekā nekad. Vai kāds vispār ir iedziļinājies tieši mazo un vidējo tirgotāju situācijā? Kā var visus samest vienā maisā?

–Un jāņem vērā, ka arī paši pircēji ir piesardzīgāki šajā laikā, ko varam novērot.

-Pilnīgi noteikti. Kāpēc valdība domā tādās kategorijās, ka cilvēki ārkārtējās situācijas laikā turpinās brīvi “dzīvoties” pa veikaliem. Sabiedrība ir mainījusi savus paradumus. Daudzi strādā no mājām, daudzi nogaida situāciju un ekonomē līdzekļus. Bet mani visvairāk mulsina, ka ir pagājuši mēneši, bet no valdības puses priekšlikumi vai darbošanās scenārijs nebija izstrādāts ne janvārim, ne februārim. Ko tad mēs gaidām? Uz ko ejam? Cik ilgi var turēt visu ciet? Šajā laikā esmu ievērojusi veikalu tīklu “Cash&Carry” un  varu nosaukt viņus par atbildīgiem tirgotājiem. Tur viss ir sakārtots tā, kā tam vajadzētu būt ikvienā veikalā. Tur obligāti jādezinficē rokas ieejot, jāvelk cimdi, obligāti jāņem iepirkumu rati, kas kalpo kā distancēšanās rīks. Ir cilvēks, kas visu uzrauga. Un veikals lieliski darbojas un ar visu tiek galā. Lūk, nosakiet visiem tirgotājiem mērus un ļaujiet mums strādāt! Jo, protams, ir arī tirgotāji, kas šobrīd strādā, bet es tos nenosaukšu kā labu piemēru. Tas nozīmē, ka regulējumam un izpildei visiem būtu jābūt vienādai. Un lai strādā tie, kas izpilda prasības. Kas garantē drošu iepirkšanos savā veikalā. Un būsim taču godīgi, kurš tirgotājs nevēlas strādāt? Katrs būtu ieinteresēts, lai veikals darbojas. Lai infekcija netiek ievazāta veikalā. Un tie ar lentām aizvilktie plaukti – tie tikai šobrīd rada cilvēkiem papildus psihoemocionālo spriedzi, bet neko vairāk. Jā, kāds kaut ko būtu paņēmis, bet tas taču diži neko nemainītu.

– Kā vērtējat valsts atbalstu tirgotājiem?

–Tas ir nākamais neizprotamais jautājums. Kas tie par atbalsta mehānismiem?Mēs ar savu darbošanās stilu nevienu santīmu nesaņemam. Arī pavasarī nekvalificējāmies atbalstam un arī tagad neko nesaņemam. Es teiktu, ka situācija sanāk absurda, jo nestrādājam laikam tik slikti, kā valdība iedomājusies, taču nestrādājam arī tik labi, lai nodrošinātu elementāru izdzīvošanu – samaksāt nomu, komunālos izdevumus, samaksāt algas palikušajiem darbiniekiem. Es par naudas pelnīšanu kā tādu nemaz nerunāju. Par decembri un janvāri nesaņēmām neko, jo mums nebija noteiktais procentuālais kritums pret trim mēnešiem. Tā kā es neesmu saņēmusi nekādu atbalstu. Mans galvenais uzdevums šobrīd ir iedvesmot savu komandu, bez kuras mans ikdienas darbs nav iedomājams. Un tāpat uzskatu, ka ļoti neveiksmīgi tiek vadīta krīze valstī, pietrūkst izlēmības un visaptverošas, dziļas izpratnes par notiekošo reālajā dzīvē. Nepārdomātie un nepamatotie lēmumi ne tikai rada uzticības krīzi, bet arī demotivē šo lēmumu izpildi.

Liene Lote Čemme