Sabojātā formula
Biznesa pasaka. 1.nodaļa.
Autore: Joanna Kristīne Golubeva, koučs
Otrdienas rītā Vāvere aizelsusies ieskrēja pie Lāča kabinetā un sāka kliegt: “VISS ir pagalam! Nekā vairs nav! Mēs esam pagalam!” Viņa auroja kā ceturtā līmeņa vētra, izmetot skaļas frāzes, tad norijot vārdus un atstājot tikai rūcošu skaņu, aste griezās uz riņķi atgādinot centrifūgu un savā ceļā visu noslaucīja. Pagāja laiks līdz apkārtējie sāka saprast, kas tad ir noticis.
Bija sabojāta slepenā brīnumtabletes formula. Bez formulas nevarēja ražot, jo tur sīki bija aprakstītas sastāvdaļas, kas jāliek klāt ražošanas procesā. Ja mainījās viena sastāvdaļa vai arī tā nebija atbilstošā kvalitātē, tā uzreiz mainījās pilnīgi viss brīnumtabletes sastāvs un laboratorijai bija jāsāk izmēģinājumi no jauna, lai iegūtu formulu. Katram gadalaikam bija savs formulas ķīmiskais sastāvs
Vāvere turpināja vaimanāt. Lācis sabozās, spalvas sacēlās uz skausta. Ezis (Kvalitātes daļas vadītājs) vilka ārā no atvilktnēm un mapēm procesu aprakstus, meklējot pavedienu, kurš ir vainīgais šajā situācijā. Zilonis kalkulēja galvā, kā nosegt izmaksas, jo bija mēneša beigas un vajadzēja maksāt algas darbiniekiem – ja neražos tabletes, nepārdos, tad nebūs naudas. Gailis skaļi kladzināja par to, ka tas jau bija paredzams, jo nav nekādas kārtības!!! Lauva uzrūca rrr!, ka tieši tādu kā Gailis dēļ arī varēja pazust brīnumtabletes recepte, jo par daudz un skaļi citiem stāsta un reklamē.
Informācija par notikumu izplatījās pa visu uzņēmumu gaismas ātrumā un kļuva par nekontrolētu stihiju (kā dubļi pavasarī), par kuriem neviens nespēja iedomāties!
Vāvere pastāstīja Lapsai, Lapsa nodeva informāciju Lietvedības tārpam, Tārps satika ceha darbiniekus un pastāstīja Govīm par notikumu, kuras, savukārt, nespēja noklusēt un kā noslēpumu izstāstīja – Žurkai, bet to nejauši dzirdēja Bite, kurš metās paklačoties ar Kamieli, bet Pīle jau bija saņēmusi ziņu no Lapsas, tāpēc droši varēja patenkot ar Vistu, kurai nācās desmit reizes to visu stāstīt Žirafei. Katram bija savs viedoklis, kas ir noticis un kāpēc tā ir noticis! Apmainoties viedokļiem, veidojās jauni stāsti, kas ir noticis – kas jau ļoti maz atbilda realitātei.
Informācijas nodošanas spirāle – tikai nevienam nestāsti
*Teorija
Informācijas plūsmas pārklājās un miksējās. Klasiski informācijas plūsmas ir kā māja: ir augšējais trijstūris, kurā ir augstākā līmeņa vadītāji (dažreiz te ir arī vidējā līmeņa vadītāji, viss atkarīgs no uzņēmuma lieluma un struktūras), un ir apakšējais kvadrāts, kurā informācija tiek nodota no vadītājiem. Ja nav skaidri noteiktas informācijas plūsmas robežas un atbildīgais par drošu un ticamu informācijas avotu, tad paralēli veidojas vēl citi informācijas avoti.
Komunikācijas plūsmas – māja
Piemēram, katrā uzņēmumā var atrast “zvaigzni”, kas zina visu par visiem. Šāds cilvēks savās sajūtas var un darbā var būt neaizstājams. Ja mēs kaut ko nezinām, gribam uzzināt, gribam nodot informāciju, saņemt kādas ziņas, tad mēs vēršamies pie konkrētās personas.
Komunikācijas veids – zvaigzne
Problēma ir, ka tas ir slēgts tīkls, un ja zvaigzne saslimst, ir atvaļinājumā vai aiziet no uzņēmuma – informācija pazūd, nav iespējams izsekot, uzņēmuma “atmiņa” paliek tukša uz kādu laiku, līdz kāds atkal uzņemas šo lomu vai tiek mainīts informācijas saglabāšanas veids. Bieži vien tie ir vadītāji, sekretāres vai arī ilggadīgi darbinieki, kuriem ir gan zināšanas un pieredze par pagātni, gan arī tagadnes redzējums. Te ir liela vieta arī interpretācijai un “zvaigzne” var izmantot savu stāvokli, pasniedzot informāciju. Krīzes situācijās sanāk, ka tieši šie cilvēki ir neaizvietojami, jo viņi zina visvairāk.
Tomēr krīzes situācijās ir vēl arī “kluso telefonu” variants, kad viens teica otram – tā veidojot ķēdi. Un nav skaidrs, kurā posmā informācija sāk mainīties un gala rezultātā no sākotnējās ziņas ir palicis tikai nieks vien.
Klusie telefoni
Lācim no visām pusēm sāka nākt jautājumi, zvani, e-pasti – tik daudz informācijas vienlaicīgi: kāds gribēja zināt, ko darīt; kāds gribēja zināt, vai jau ir jāraksta atlūgums un jāiet projām; kādam interesēja Lāča domas; kādam vajadzēja mierinājumu! Lācis no tā visa jutās apmulsis. Zvēri bija satraukti, daži kliedza, citi slēpās savās alās, kamēr vētra pāries pāri, vēl kādi uzdeva daudz un vienus un tos pašu jautājumus (kā papagaiļi), bet atbilžu nebija. Lācis sāka dusmoties! Tas bija par daudz! Vajag sasaukt sanāksmi! Kas te tagad notiek! Kurš ir atbildīgais par visu šo!!
Ārkārtas sanāksme! Krīzes sanāksme! Visiem vadītājiem obligāti jāierodas!
Administratīvais direktors Lauva ienāca ņurdēdams, ka par velti tiek tērēts viņa laiks, jo viņš neko nezina. Ražošanas direktore Vāvere griezās kā ratu ritenis uz riņķi un nespēja nosēdēt mierā. Finanšu direktors Zilonis ieslampāja un apsēdās savā vietā, gaidot, kas notiks tālāk. Juridiskās daļas vadītāja Čūska ieslīdēja telpā aiz sevis ratiņos velkot dokumentu paku. Kvalitātes vadības daļas vadītājs Ezis purpināja, ka šādi tās lietas darīt nevar, jāiet pēc procedūras. Mārketinga direktors Gailis vicināja spārnus un kladzināja, ka viņa darbs ir pagalam, klienti vairs neko nepirks. Personāla daļas vadītāja Lapsa skatījās darbinieku sarakstus un centās nebūt šobrīd uzmanības centrā, lai nedabūtu papildus pienākumus. Valdes priekšsēdētājs Lācis ienāca telpā, visi apklusa. Lāča pierē bija dziļa rieva, kas liecināja, ka stāvoklis ir nopietns.
Pirmais jautājums, ko viņš uzdeva savā zemajā rīkles balsī: “Kā tas varēja notikt? Kurš ir vainīgs?”
Lapsa pirmā pasteidzās atbildēt: “Saskaņā ar amata aprakstiem un pienākumiem, vispār jau Vāverei ir jāuzņemas atbildība! bet vajag arī pajautāt Ceha priekšniecei Skudrai un Apsardzes vadītājam Sunim. Personāla nodaļa nav atbildīga, ka formula ir sabojāta!”
Lauva piebalsoja, ka administrācija neko nezina par formulām un tas jārisina ir ražošanai.
Gailis, jūtot, ka tēma nav par viņu, arī piebalsoja, ka ražošana ir paši vainīgi.
Čūska veikli atritināja papīra rulli un nolasīja iekšējās kārtības noteikumus, preču zīmju aizsardzības pasākumus.
Ezis veikli pārķēra Čūskas vārdus un arī iemeta sanāksmē savu pieckapeiku, teikdams, ka sen jau vajadzēja pārskatīt drošības pasākumus, bet neviens viņā neesot klausījies un Odu vispār gandrīz Govs no ceha nospēra, labi, ka Ods ir pietiekami veikls un prata izvairīties.
Parasti administratīvajās sanāksmēs galvenās domas pierakstīja Sekretāre Muša, tomēr šoreiz ar pierakstiem gan viņai veicās pašvaki un tur palika tikai atsevišķas frāzes: kurš vainīgs? Vajag atrast! Pārskatīt dokumentāciju! Mēs par to nemaksāsim! Kad būs skaidrība?
Sanāksme ilga veselas trīs stundas un rezultāta nebija, jo neviens neuzņēmās atbildību, visi tikai meklēja procedūras, noteikumus, pārstāstīja pagātnes pieredzi – kā kādreiz bija un kā vajadzēja būt. Zvēri bija piekusuši, pirmās emocijas bija norimušas, sarunas bija vairāk par to, kurš vainīgs, nevis par to, ko tagad darīt. Lācis jutās pārguris no informācijas apjoma, no emociju spilgtuma, no savas nevarības kaut ko izdarīt. Bija jāpiekrīt Gailim – rīts gudrāks par vakaru.
Sapulci slēdza, tā arī neko nenolemjot un neatrisinot. Katrs devās projām, lai rīt no rīta turpinātu risināt problēmu.
Lācis gāja mājās sakumpis, jo viņa pieredzē vēl tā nebija gadījies. Ar smagām domām viņš aizmiga, cerot, ka pa nakti radīsies kāda ideja – ko darīt tālāk.
Turpinājums sekos…
