Atpalicība no kaimiņvalstīm mērojama ar 10 miljardiem eiro gadā

Par nodokļu reformas piedāvājumu un nevienlīdzību veicinošo ietekmi starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem.

Pēteris Leiškalns, Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts LDDK

No izaugsmes skatupunkta – beidzot līdz Finanšu ministrijas gaiteņiem ir nonākusi un ir ņemta vērā attīstības ekonomikai ļoti būtiskā nodokļu regulatīvā funkcija (nodokļu ietekme uz tautsaimniecības izaugsmi un struktūru nākotnē).

Ar šo nodokļu reformas piedāvājumu beidzot tiek labota Finanšu ministrijas 2015. gadā darba nodokļu sistēmā iekļautā lielā kļūda – attīstības ekonomikai kontrindicētais diferencētais neapliekamais minimums (DNM) ieviešana, kas ir viens no būtiskākajiem Latvijas Tautsaimniecības atpalicības iemesliem, kā rezultātā Latvijas IKP ik gadus zaudēja un iekavētās izaugsmes dēļ arī tuvākajā nākotnē būs par vairākiem miljardiem eiro zemāks, nekā pie normāla izaugsmes tempa.    

Savukārt no nevienlīdzības un nabadzības mazināšanas skatupunkta – pilnībā ignorēts nosacījums, ka Latvijā visas mājsaimniecības nav identiskas, un no tā izrietošo apstākli, ka nevienlīdzības un nabadzības kritērijs nevar būt atalgojuma lielums, bet ienākumu līmenis uz mājsaimniecības locekli.  

Par atbilstību mērķiem

Darba nodokļu konkurētspēja reģionā

Reforma ir orientēta uz Latvijas darba nodokļu sistēmas konkurētspējas palielināšanos vidējas pievienotās vērtības un atalgojuma segmentos, bet augstākas pievienotās vērtības un atalgojuma segmentos pretējā virzienā.

Darba nodokļu vienkāršošana

Sākot ar nākamo darba nodokļu administrēšana kļūs daudz vienkāršāka gan privātā, gan valsts sektora pusē.

Nabadzības un nevienlīdzības mazināšana

Ņemot vērā, ka progresivitāte netiek atvasināta no ienākumu līmeņa uz mājsaimniecības locekli, bet no atalgojuma lieluma, piedāvājums nav orientēts uz nevienlīdzības un nabadzības mazināšanu, bet uz nevienlīdzības pieaugumu starp mājsaimniecībām ar un bez apgādājamajiem, kā arī uz nabadzības risku pieaugumu mājsaimniecībās ar bērniem.

Tautsaimniecības izaugsmes aspekts

Izaugsmes ekonomikā nodokļi ar izteiktu progresivitāti nav labs risinājums, drīzāk pretēji. Pirms 10 gadiem veidotā NAP 2014.- 2020. g. pamatpostulāts bija “ekonomikas izrāviens”, bet tas ātri vien pārvērtās pretmetā – “ekonomikas atrāvienā” no pārējām Baltijas valstīm. Pēc dažādām aplēsēm Latvijas atpalicība ir aptuveni astoņi līdz divpadsmit miljardi eiro gadā. Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas nodaļas vadītājs Hansens Mortens mūsu atpalicību no kaimiņvalstīm ir novērtējis 10 miljardu eiro gadā. Divas trešdaļas no šīs summas (~ 6,7 miljardi) varēja būt mājsaimniecību un uzņēmēju rīcībā, savukārt viena trešdaļa vai aptuveni 3 miljardi varēja būt pienesums budžetam. Viens no būtiskākajiem izaugsmi bremzējošajiem faktoriem bija tas, ka 2015. g. Finanšu ministrijas izstrādātā un 2016. g. ieviestais diferencētais neapliekamais minimums (DNM) izraisīja Tautsaimniecības koncentrēšanos tuvāk zemas pievienotās vērtības segmentam. Sākumā DNM izvērsums bija relatīvi neliels un līdz ar to negatīvā ietekme mērenāka. Bet pirms 2022. g. vēlēšanām pseidokreisi populistisku lēmumu rezultātā neapliekamā minimuma izvērsums starp mazu un vidēju algu pieauga, sasniedzot jau 500 eiro, kas naudas izteiksmē nozīmēja 100 eiro neto atrāvumu mēnesī vai 1200 eiro gadā tiem, kuri maksāja nodokļus no algas, kas nedaudz pārsniedza vidējo. Šobrīd Saeimas Budžeta (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs publiski atzinis, ka DNM ieviešana bija kļūda, kā iemeslu minot sarežģījumus grāmatvežiem, lai gan šī problēma ir absolūts sīkums pret DNM postošo ietekmi uz Tautsaimniecības izaugsmi. Žēl, ka Budžeta komisijas priekšsēdētāja atziņa ir nākusi tik vēlu, jo esam zaudējuši vairākus gadus, izaugsme ir jāatsāk no ievērojami zemākas pozīcijas, turklāt, Tautsaimniecības zemās efektivitātes dēļ budžeta ieņēmumi nespēj nosegt sabiedrības kopīgi finansējamās vajadzības, kā rezultātā esam “iebraukuši” dziļāk parādos, kuru apkalpošana kļūst arvien dārgāka. Otrs negatīvais faktors – lai “savilktu galus” valdība bija spiesta palielināt darba nodokļu slogu tajos atalgojuma segmentos, kas ir raksturīgi augstākas pievienotās vērtības ekonomikai, līdz ar to šajos segmentos Latvijas darba nodokļu konkurētspēja nav uzlabojusies, bet gluži pretēji – nedaudz pasliktinājusies. Tomēr kopumā ir ļoti labi, ka beidzot 2015. g. kļūda tiks labota.

Latvijā progresivitāte netiek saistīta ar ienākumiem uz mājsaimniecības locekli, bet ar atalgojumu.[HR1] 

Sociālais aspekts

Latvijas gadījumā papildus problēma ir tā, ka progresivitāte netiek saistīta ar ienākumiem uz mājsaimniecības locekli, bet ar atalgojumu. Līdz ar to tā ne tikvien nemazina, bet pat palielina nevienlīdzību starp mājsaimniecībām ar un bez apgādājamajiem.

Vienkārša aritmētika:

• viena strādājošā mājsaimniecībā 1 : 1 > 1 : (1+1) > 1 : (1+2). 
• divu strādājošo mājsaimniecībā 2 : 2 > 2 : (2+1) > 2 : (2+2) > 2 : (2+3).

Tātad no aritmētikas nepārprotami izriet, ka tikmēr, kamēr progresivitāti atvasina no atalgojuma, pieaug nevienlīdzība starp mājsaimniecībām ar un bez apgādājamajiem.

Ja reāli gribam mazināt nevienlīdzību un nabadzību, tad no nodokļu instrumentiem vienīgie efektīvie ir uz sociāli īpaši aizsargājamām grupām – bērni, personas ar invaliditāti, pensionāri u.c. vērstie nodokļu atvieglojumi, savukārt neapliekamajam minimumam (NM) vairāk ir zemākos atalgojuma segmentus subsidējoša ietekme. Šo fenomenu ņēma vērā pirmā V. Dombrovska valdība, kas Pasaules finanšu krīzes laikā NM samazināja no Ls 90 uz Ls 35, savukārt atvieglojums par apgādībā esošu personu tika saglabāts Ls 63 apmērā. Rezultātā no nodokļu atvieglojumiem lielāks pienesums bija ģimenēm ar bērniem, tas ir – sociālajai grupai, kurai pie vienāda atalgojuma līmeņa ienākums uz mājsaimniecības locekli bija divas vai pat vairāk reižu mazāks. Savukārt pēdējos gados ienākuma nodokļa (IIN) atvieglojumu tēma ir ievirzījusies pseidokreisa populisma gultnē.

Piemēram, 2020. g. AAP bija 83% no NM, šogad tas ir samazinājies līdz 50% no NM, nākamgad vēl mazāk. Rezultātā nodokļu atvieglojumi lielāku pienesumu uz mājsaimniecības locekli sniedz personām, kuras nodrošina tikai sevi pašas. Līdz ar to nevienlīdzība starp mājsaimniecībām ar un bez apgādājamajiem ir pieaugusi. Arī nākamgad ir ieplānots palielināt nevis AAP, bet par 10 eiro palielināt NM. Tas gan tam strādājošajam, kurš uztur tikai sevi pašu, gan strādājošajam ar bērniem neto izteiksmē dos papildu 2,55 eiro, ko, iespējams, daļa strādājošo pat pamanīs. Ja rēķinām uz mājsaimniecības locekli, tad vecāks ar 2 bērniem, kuriem jau esošais ienākums uz mājsaimniecības locekli ir gandrīz trīs reizes mazāks, iegūs pa 85 centiem uz mājsaimniecības locekli. Tas nozīmē, ka NM apmēra palielināšana ne tikvien ir bezjēdzīgs fiskālās telpas atrāvums, bet vēl mazliet vairāk palielinās nevienlīdzību starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem. Savukārt 2026. g. ieplānotais NM pieaugums par 40 eiro nevienlīdzību starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem jau ietekmēs ļoti būtiski. Ja to pašu – 2025. g. ieplānoto fiskālās telpas atrāvuma resursu novirzītu AAP palielināšanai, tad katram bērnam papildus būtu 7 eiro, bet 2026. g. jau aptuveni 25 eiro mēnesī, kā rezultātā nevienlīdzība, protams, saglabātos, bet tā plaisa nedaudz samazinātos. Žēl, bet šī aritmētika pagaidām vēl nav sasniegusi ne īstos kabinetus Finanšu ministrijā, ne Ministru kabinetā, ne Labklājības ministrijā, kam pēc funkciju sadalījuma kopš Bērnu un ģimenes lietu ministrijas likvidēšanas piekrīt ģimeņu ar bērniem sociālās aizsardzības jautājumi, un pat ne valdību veidojošās Progresīvo frakcijas durvis, kurai it kā vajadzētu mācēt nodalīt atalgojuma nevienlīdzību no ienākumu nevienlīdzības. Atgādināšu, ka pirmā ir tad, kad par vienāda vērtīguma darbu pēc kādas ar darbu nesaistītas pazīmes maksā atšķirīgu atalgojumu, savukārt otro vērtē pēc ienākumu līmeņa uz mājsaimniecības locekli. Līdzšinējās politiķu un ierēdņu atrunas par to, ka AAP nav jēgas palielināt, jo ne visas mājsaimniecības ar bērniem to var pilnībā izmantot, neiztur kritiku, jo, kā zināms, aptuveni 200 tūkstoši darbspējas vecuma cilvēki un puse no pensionāriem jau šobrīd nevar izmantot sev piekritīgo NM, turklāt nākamgad pensionāru vidū šis īpatsvars pieaugs aptuveni līdz 80%. Tātad – ja ir doma nevis taisīt politisku šovu un attiecībā uz bērniem meklēt atrunas, bet ar nodokļu instrumentiem reāli mazināt nevienlīdzību, tad ir jāpalielina atvieglojumi par apgādībā esošām personām, kā arī papildu atvieglojumi personām ar invaliditāti.

Par viena procentpunkta sociālās apdrošināšanas iemaksu (VSAOI) pārcelšanu no otrā līmeņa uz pirmo ir vairāki jautājumi

1. Vai otrais līmenis patiesībā ir otrais?
2. Vai pārcēlums nozīmē trūkumu vecumdienās?
3. Kurš no līmeņiem līdz šim ir bijis veiksmīgāks?
4. Vai uz pirmo līmeni nākotnē var paļauties?
5. Vai ar procentpunkta pārcēlumu tiek “lāpīts” valsts budžets.

Pirmais vai otrais līmenis?

Otrajam līmenim parasti ir raksturīgs brīvprātīguma princips. Baltijā esam vienīgie, kur otrais līmenis ir obligāts. Lietuvā (LT) un Igaunijā (EE) tas brīvprātīgs. Latvijā (LV) tas sākotnēji tika virzīts kā pirmā līmeņa diversificēta versija – tas ir – daļa no obligātā maksājuma tiek novirzīta paaudžu solidaritātei – tas ir – līdzekļi tiek izmantoti esošās pensionāru paaudzes nodrošināšanai, savukārt iemaksu veicējs saņem pretī apsolījumu, kas tad, kad viņš sasniegs pensijas vecumu, valsts viņam izmaksās tā brīža naudas paritātei atbilstīgi indeksētu pensiju. Savukārt otru obligātās iemaksas daļu bija paredzēts novirzīt ieguldījumiem fondos, turklāt, lai veicinātu iemaksu veicēju lielāku ieinteresētību un iesaisti,  ietvēra tādu brīvprātīgajai sistēmai raksturīgu elementu, kā personas tiesības izvēlēties fondu un ieguldījuma veidu. Vēlāk tika piekabināts arī tāds obligāto iemaksu sistēmai neraksturīgs elements, kā tiesības mantot (obligātās sistēmas uzdevums parasti ir nodrošināt personas vecumdienas, nevis vairot mantinieku turīgumu, savukārt mantošana ir raksturīga brīvprātīgajam līmenim). Tātad kopumā var secināt, ka LV otrais pensiju līmenis ir hibrīds ar pirmā un otrā līmeņa elementiem.

Vai pārcēlums nozīmē trūkumu vecumdienās?

Kā jau minēju, LT tas brīvprātīgs un tie ir 3%; EE tas ir brīvprātīgs un 4%, savukārt LV tas ir obligāts un 6%. Tas nozīmē, ka atmetot obligātuma un brīvprātīguma pazīmi, viena procentpunkta (1%p) pārcēlums ir pusceļš Igaunijas un trešā daļa ceļa Lietuvas virzienā, kam spriežot pēc Latvijā par 1%p pārcēluma saceltās trauksmes līmeņa, Igaunijas un Lietuvas iedzīvotājiem jau sen bija jāizplūst asarās. Tomēr nē. Viņi turas braši. Turklāt, viņu ekonomikas ir tikušas uz ievērojami zaļāka zara. Igaunijas ekonomika pēc 2018. g. ieviestā darba nodokļu progresivitātes modeļa gan ir sabremzējusies, bet ar visu to viņu IKP uz iedzīvotāju, kā arī vidējie mājsaimniecību ieņēmumi un budžets ir ievērojami augstākā līmenī, nekā LV. Turklāt, Igaunijā ir ļoti spēcīgi izteikta trešā bērna politika, kas valstij un tās pensiju sistēmai dod labākas izredzes nākotnē.

Ja salīdzinām pirmā un otrā līmeņa “ienesīgumu”, tad līdz šim lielāku pienesumu pensijas kapitālam ir nodrošinājis pirmais līmenis. Bet attiecībā uz nākotni tam tomēr ir vairāki riski. Kā pirmais parasti tiek minēts zemais dzimstības līmenis ar no tā izrietošo darbspējas un pensijas vecuma iedzīvotāju skaita attiecību.

Demogrāfija ir reāls riska faktors. Lielākie uz nākotni vērstie “robi” izriet no kritiski zemās dzimstības 90.to gadu vidū, kā arī no Lielā aizbraukšanas Pasaules finanšu krīzes laikā, ko varēja un vajadzēja būtiski mazināt ar pavisam vienkāršu instrumentu – hipotekāro ķīlu atsavināšanas moratoriju vismaz attiecībā uz mājokļiem. Vispār kopš 2009. g., kad likvidēja Bērnu un ģimeņu lietu ministriju, ģimeņu atbalsta sistēma nav bijusi labā līmenī, lai neteiktu vairāk. Atsevišķi uzlabojumi savulaik tika panākti ar tā saukto “demogrāfijas ultimātu”, kā arī ar Demogrāfijas lietu centra aktivitātēm. Tomēr kopumā lielākā daļa atbalsta sistēmu augstāko intensitāti, rēķinot uz mājsaimniecības locekli, ir nodrošinājušas personām bez apgādājamajiem, kā rezultātā nevienlīdzība starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem pieaug. Arī jaunā nodokļu “reforma” nav izņēmums. Gan jau pieminētais atvieglojums par apgādībā esošu personu, ko politiķi kārtējo reizi ir “aizmirsuši” celt reizē ar NM, gan Bērna kopšanas pabalsts, ko “ir “aizmirsts” indeksēt tik ilgi, ka tas no kādreizējiem 70% no minimālās algas ir samazinājies līdz 24%. Tāpat politiķi kārtējo reizi ir “aizmirsuši” atcelt tādu krīzes laika budžeta glābšanas pasākumu, kā ģimenes valsts pabalsta izmaksas apturēšanu bērna pirmajā dzīves gadā. Krīze it kā ir beigusies, bet krīzes laika regulējums vēl arvien pastāv. Tāpat ir “piemirsies” indeksēt ģimenes valsts pabalstu u.c.

Kā otrais parasti tiek minēts politiskās varas ietekme uz pensiju pirmo līmeni

Arī šis risks ir ļoti reāls, par ko liecina vairākas atkāpes no taisnīguma pensiju sistēmā. Neanalizēšu netaisnīgo sākumkapitāla atvasināšanas modeli, jo to vairs nevar labot. Savukārt no šodienas skatpunkta pirmais ir tas, ka no darba ņēmēju un darba devēju veiktajām iemaksām pirmajam līmenim novirza par 28% vairāk, nekā ieskaita personas pirmā līmeņa kapitālā. Te nav runa par 1%p pārcelšanu no viena līmeņa uz otru, bet par 3,91%p iepludināšanu sistēmā bez piesaistes iemaksu veicējam. Atrunas, ka tas ir nepieciešams apgādnieka zaudējuma pensijas u.c. izmaksu nodrošināšanai, neiztur kritiku, jo, kā zināms aptuveni pieci tūkstoši personu ik gadu nomirst nesasniedzot pensijas vecumu. Viņu veiktās iemaksas paliek neizņemtas. Turklāt, pirmais līmenis saņem arī daļu no tā saucamā solidaritātes nodokļa, kas sistēmā tiek iepludināta nepersonalizētā veidā.

Otrais absolūti negodīgais elements ir tā saucamā Piemaksu sāga. Kā zināms, piemaksas par stāžu līdz 1996. g. maksā pēc pensionēšanās (pastarpināti – dzimšanas) gada pazīmes. Ja izdevās pensijā doties 2011. g., tad piemaksa pienākas, ja sākot ar 2012.gadu – tad nepienākas. Šobrīd vidējā piemaksa ir ~50 eiro mēnesī (600 eiro gadā). Tagad beidzot ir uzsākta diskriminācijas novēršana attiecībā uz nākotni, bet arī neizmaksāto daļu jau nekompensēs.

Trešais negodīgais elements ir saistīts ar Pensiju indeksāciju. Likums sākotnēji paredzēja, ka tiks nodrošināta uz iemaksām balstīto pensiju pirktspējas saglabāšanās. Krīzes laikā pilnīgi pamatotu iemeslu dēļ indeksācija uz vienu gadu tika apturēta. Pēc tam uz vēl vienu gadu. Tad uz diviem. Pēc tam it kā uz vienu gadu tika ieviests pārejas modelis, kas paredzēja indeksēt tikai daļu pensijas. Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi, bet pensiju indeksācijā vēl arvien tiek pielietots krīzes laika risinājums. To pat varētu saprast un pieņemt, ja vien arī amatpersonu atalgojuma indeksācijai tiktu piemērots analogs risinājums. Krīze it kā ir beigusies, speciālajā budžetā (kas ir pensionāriem piekritīga nauda) ir vairāk nekā 300 milj. pārpalikums. Godīgai pensiju indeksācijai pietiktu ar nelielu daļu no šiem līdzekļiem. Šie un citi faktori veicina neuzticēšanos valsts pensiju sistēmai, bet neuzticēšanās nav labs signāls tās ilgtspējai. Ar to pašu indeksācijas ierobežojumu valsts it kā pasaka: veiciet iemaksas sociālajā budžetā, bet nepārcentieties. Ja iemaksāsiet vairāk par vidējo, mēs daļu atņemsim.

Kā jau minēju – vislielākais drauds nākotnes pensiju sistēmai ir stagnējoša, no kaimiņvalstu izaugsmes atpaliekoša ekonomika. Turklāt tas ir drauds ne tikai pensiju sistēmas nākotnei, bet arī valsts nākotnei. Nav tik būtiski, kurā līmenī, kurš procentpunkts un cik ilgi atradīsies. Svarīgākais ir katra šī procentpunkta piepildījums, tā svars. Jau šobrīd katrs Latvijas pensiju sistēmā ievirzītais procentpunkts ir vairāk nekā par piektdaļu “vieglāks”, nekā LT un EE. Ja mūsu ekonomika turpinās “attīstīties” līdzšinējā tempā, tad nākotnē otrais pensiju līmenis mūs neglābs pat tad, ja tur novirzīs visu pensijām paredzēto sociālo iemaksu daļu.

Vai ar procentpunkta pārcēlumu tiek “lāpīts” valsts budžets?

Vispirms ir jāsaprot mērogi, par ko mēs runājam. Apspriestais 1%p ir aptuveni 150 milj. eiro gadā.

Jau šobrīd Tautsaimniecības izaugsmes nepietiekamības dēļ pamatbudžeta ienākumi ir stipri zemāki par to, kas ir nepieciešams sabiedrības kopīgi finansējamo pasākumu apmaksai. Tādēļ pensiju budžets jau ilgstoši daļēji izbalansē pamatbudžeta nepietiekamību. Tikai šogad vien tie ir aptuveni 350 miljoni, bet nākamgad – kopā ar pārcelto procentpunktu – tas būs gandrīz pusmiljards eiro. No šī skatpunkta var teikt – jā. Tas nedaudz piepalīdzēs “lāpīt” valsts budžetu. 

Bet, ja skatās mikrolīmenī, tad pamatā šie līdzekļi tiks novirzīti neto algas paaugstinājumam. Piemēram, pie vidējās algas (pieņemu, ka tie būs 1700 eiro) strādājošais nākamgad pie citiem nemainīgiem saņems par nepilniem 40 eiro vairāk. Bet no viņa otrā līmeņa uz pirmo, tiks novirzīti par 17 eiro vairāk, nekā līdz šim. Tātad ieguvums ir 2,3 reizes lielāks, nekā pārcēlums. Tas nozīmē, ka ar procentpunkta pārcēlumu patiesībā tiek uzlabots to strādājošo budžets, kuru bruto atalgojums ir zemāks par 4000 eiro mēnesī. Un visiem, kuri ir norūpējušies par vecumdienām, varu ieteikt tikai vienu – ieguldiet šos papildus saņemtos 40 eiro trešajā pansiju līmenī. Ar to jums izdosies vismaz nelielu daļu no algas paglābt no nākamgad strauji pieaugošā ienākumu nodokļa, gan arī pensijas kopīgais devums no trijiem līmeņiem būs labāks, nekā no diviem. Bet – kas pats galvenais – šī reforma ir vērsta uz to, lai mazinātu agrāk pieņemtu muļķīgu, pseidokreisi populistisku lēmumu negatīvo ietekmi uz Tautsaimniecības izaugsmi. 

Vai budžeta glābšanai labāks instruments nebija PVN likmes palielināšana?

Latvijas ekonomikas konkurētspējai labākais risinājums būtu rūpīga budžeta inventarizācija un nelietderīgo tēriņu mazināšana. Ja skatām PVN – tad tas noteikti būtu labāks risinājums, ja vien tas tiktu veikts reizē ar dažiem sociāli nepieciešamiem pasākumiem, no kuriem būtiskākie ir papildu procentpunkta pielikums pie pensijām un visiem fiksētajiem sociālajiem pabalstiem, PVN atcelšana zālēm u.c. Bet arī šobrīd ir izvēlētais risinājums ir ievērojami labāks, nekā atpalicību uzturošas nodokļu sistēmas saglabāšana. Protams, nodokļu struktūra ir tikai viens no Tautsaimniecības izaugsmi ietekmējošajiem faktoriem. Ļoti svarīga ir arī valsts pārvaldes attieksme pret iedzīvotājiem un uzņēmējiem, bet nodokļu lomu nedrīkst nenovērtēt.

Par tiešo progresivitāti

Kā jau rakstīju pie sociālās ietekmes: ja progresivitāte nav balstīta ienākumos uz mājsaimniecības locekli, bet atalgojuma līmenī, tad tā ne tikvien nemazina, bet pat palielina nevienlīdzību starp mājsaimniecībām ar un bez apgādājamajiem.

Jau minēju vienkāršo aritmētiku:

• viena strādājošā mājsaimniecībā 1 : 1 > 1 : (1+1) > 1 : (1+2). 
• divu strādājošo mājsaimniecībā 2 : 2 > 2 : (2+1) > 2 : (2+2) > 2 : (2+3).

Situāciju raksturojošs uzdevums sociālajās tiesībās:

Dots:

Vienas personas alga ir 1600 eiro, otrai – 2000 eiro mēnesī.

Pirmajai personai nav apgādībā esošu personu. Otrajai – 2 bērni.

Jautājumi:

1) Kura mājsaimniecība ir labākā finansiālajā situācijā?;

2) kura no šīm personām maksāja tikai nodokļa pamatlikmi, kura arī papildlikmi? ;

3) kā tas ietekmē nevienlīdzību?

Skolēnu atbildes atšķīrās no FM dzirdētajā

Tomēr daudz būtiskāka ir tiešās progresivitātes ietekme uz izaugsmi

Ļoti labi tas ir pateikts starptautiskā pētījumu centra Tax Foundation ziņojuma International Tax Competitiveness Index 2022 ievadā:

 «Valsts nodokļu kodeksa struktūra ir noteicošais faktors tās ekonomiskajiem rādītājiem.

Labi strukturēts nodokļu kodekss ir viegli izpildāms nodokļu maksātājiem, un tas var veicināt ekonomikas attīstību, vienlaikus palielinot pietiekamus ieņēmumus valdības prioritātēm.

Turpretim slikti strukturētas nodokļu sistēmas var būt dārgas, izkropļot ekonomisko lēmumu pieņemšanu un kaitēt iekšējai ekonomikai¹.»

¹Tax Foundation, International Tax Competitiveness Index 2022, Introduction

Tehniskie dati

• 1 procentpunkts PVN ir ~ 180 milj.
• 1 procentpunkts VSAOI  ir ~ 150 milj.
• DNM aizstāšana ar Fiksētu NM maksā ~ 350 milj. gadā Ja vienlaikus tiek paaugstināts arī NM – tad dārgāk.
• Bet visdārgāk Latvijas ekonomikai izmaksātu izaugsmei nedraudzīgās darba nodokļu sistēmas nemainīšana.

---

 [HR1]citāts