Guntis Gūtmanis: “Sabiedrības un valsts nostāja ir tāda – iebāžam galvu smiltīs un neredzam, ka ir problēma”

Par nerealizējamām Eiropas direktīvām un regulām Latvijā, ekonomikas lejupslīdi un investīciju ieplūšanas barjerām

Helēna Rozalinska

Guntis Gūtmanis, LOSP valdes priekšsēdētājs: “Mums ir jāmaina mērķi jau tagad, jo tos nav iespējams izpildīt tā, lai Latvijas ekonomika neietu zudumā.”

Zemnieku protesti visā Eiropā ir nebeidzami. Nerealizējamas Eiropas direktīvas un regulas, kas rezultēsies ekonomikas samazināšanās, konkurētspējas graušanā un negodīgā samaksā zemniekiem. Tālāk seko paaugstinātas cenas veikalu plauktos un pirktspējas samazināšanās valstī, bet nodokļu slogs kļūst arvien lielāks, jo tirgus mazspēja tiek kompensēta uz tirgotāju, zemnieku un iedzīvotāju maciņiem. Par to un nitrātu direktīvu, dabas atjaunošanas regulu, zemnieku problēmām, birokrātijas kalniem, investīciju barjerām un Latvijas ekonomiku kopumā stāsta Guntis Gūtmanis, LOSP valdes priekšsēdētājs.

Kas šobrīd visvairāk sasāpējies Latvijas zemniekiem – kādas ir visaktuālākās problēmas?

Pirmām kārtām lielais nodokļu slogs, bet otrām kārtām – konkurētspēja gan reģionālā, gan Eiropas līmenī.

Uztrauc PVN jautājums, kas ir ļoti augsts. Augļu un dārzeņu audzētāji it īpaši uzsver to, ka PVN nozīme ir milzīga.

Otra lieta, protams, ir Klimata jautājumi un Eiropas direktīvas, regulas, kas rada lielas bažas, jo, lai tās īstenotu, sanāks samazināt saražoto produkcijas apjomu, samazināt ekonomikas apjomu. Kas ir pilnīgi pretēji tam, ko valdība ir lēmusi, jo tomēr teica, ka mums ir jāpalielina ekonomikas apjomi. Realitātē būs otrādāk. Lai Saeimas komisijas sēdē sasniegtu aprunātos mērķus, nāksies, piemēram, samazināt lauksaimniecības zemes apjomus, necirst kokus, kas samazinās koksnes apjomu tirgū. Kopsummā arī ražosim mazāk, kas novedīs pie viena – ekonomikas samazinājuma, izmaksām miljardos. Un tas arī rezultēsies, piemēram, pensiju algās, mediķu, policistu, skolotāju algās un citās jomās.

Saeimas solījumos ir milzīgas pretrunas. Principā no valsts budžeta pazudīs miljards ar tādiem nostādītiem mērķiem, ko mēs nevaram reāli izpildīt Latvijā. Jautājums – uz kā rēķina to kompensēs valdība – no iedzīvotāju, tirgotāju, zemnieku maciņiem?

Mums būtu jāiet uz Eiropas Komisiju un jāsaka, ka mēs nevaram īstenot izvirzītās direktīvas, regulas, jo neesam sasnieguši kā valsts Eiropas dzīves līmeni. Esam pārāk mazi, un mums ir īpaša situācija ar pierobežām. Mums ir jāmaina mērķi jau tagad, jo tos nav iespējams izpildīt tā, lai Latvijas ekonomika neietu zudumā. Valdība saka vienu, bet dara otru. Tas ir tas, kas mūs zemniekus ļoti uztrauc, un domāju, ka arī tirgotājiem ir tāda pati problēma.

Dodam savus argumentus, sakām, ka mēs to šobrīd izpildīt nevaram, domājam citu variantu.

Runājot par importu no Krievijas un Baltkrievijas – no nākamā gada plānots aizliegt ar likumu importēt, un grozīs lauksaimniecības un lauku attīstības likumu. Tad kā to kompensēt? Jo šobrīd laikam bija aptuveni 90 miljoni, kas ieplūst uz importa rēķina.

Jā, un tur atkal ir tāds interesants jautājums ar visu tirdzniecību ar Krieviju un Baltkrieviju, kas mums ir. Tur atkal mēs varam skatīties emocionāli, varam skatīties pragmatiski. Īstenībā ir tā, ka nekas šeit Latvijā aizliedzot ievest nemainās pēc būtības, ja mēs to nolemjam tikai šeit Latvijā. Tas viss ienāk caur Lietuvu, caur Poliju, atnāk atpakaļ šeit uz Latviju.

Rezultāts tiek sasniegts tajā brīdī, ja to pieņem Eiropas kopējā, Eiropas līmenī. Piemēram, tika nolemts nākotnē uzlikt ievedmuitu Krievijas graudiem, graudu importam Eiropā, padarot ekonomiski neizdevīgi tos ievest šeit. Tas ir veids, kā mēs Eiropas kopējo tirgu varam pasargāt. bet tad šis lēmums jāpieņem kopējā Eiropas līmenī. Ja mēs kaut ko nolemjam lokāli, tad tas nestrādā, jo mums nav sirdsapziņas un godprātības (kad runa ir par lielām naudas summām).

Ir bijuši arī tādi gadījumi, ka veikalos parādās pārtikas produkcijas no Polijas un it kā tas ir legāli, bet patiesībā tas ir iepirkts no Krievijas un importēts Eiropā. Diemžēl mēs nevaram izsekot produkciju un līdz ar to arī pierādīt, ka tas tā tiešām arī ir. Darījumu skaits ar Krieviju joprojām ir milzīgs, tas ir uz katra mūsu pašas sirdsapziņas un godprātības – sponsorēt karu ar miljoniem vērtiem darījumiem vai nē.

Kas ir svarīgāk – miljoni vai godprātība?

Vienīgais ko mēs tiešām zinām ir tas, ka Polija 2023. gadā bija lielākais Krievijas dārzeņu produkcijas importētājs Eiropā. Te slēpjas dubults ļaunums (kara sponsorēšana un lokālās konkurētspējas jautājums).

Tad nākamais būtu bezdarba jautājums lauku apvidos. Kādi būtu risinājumi, ko jūs varētu piedāvāt vai labās prakses piemēri no ārzemēm?

Tas arī ir tāds milzu sarežģīts jautājums un neviegli atbildāms. Kopējā mūsu sabiedrības un valsts nostāja ir tāda – iebāžam galvu smiltīs un neredzam, ka ir problēma. Tā nevajadzētu darīt. Tas novedīs visu pie tā, ka vienkārši legāli poļu uzņēmumi izīrēs darbiniekus latviešu uzņēmumiem Latvijā. Tas nozīmē, ka latvieši, piemēram, maksās Polijai nodokļus. Mums ir jādomā par konkurētspēju. Ja vienā Eiropas valstī kaut kas ir atļauts, tad mums vajadzētu līdzīgus apstākļus.

Nav tāda viena pareizā risinājuma, bet darba spēka problēmu nedaudz varētu atrisināt lauksaimniecības attīstība. Runājot par modernizāciju, kas bija nostādīts kā mērķis jau 10 gadus atpakaļ, tad varam novērot to, ka mēs nevis radām jaunas darba vietas, bet samazinām, jo ar tehnoloģiju palīdzību tiek samazināts nepieciešamais darbinieku skaits, pateicoties robotizācijai. Tāpēc šeit jau ir tiešām jāaizdomājas par pievienotās vērtības radīšanu saražotajai produkcijai, lai mēs varam atļauties maksāt lielākas algas un cilvēkiem nevajadzētu braukt prom, bet atpakaļ.

Es zinu vairākus cilvēkus, kas labprāt atgrieztos mājās, tiklīdz būtu iespēja saņemt lielāku algu. Nu ir jāizskata nodokļu politikas jautājums. Darbaspēka nodokļi Latvijā ir lielākie Baltijas valstīs – Lietuvā un Igaunijā tie ir mazāki. Tas jau ir ļoti slikti konkurētspējai Baltijas valstīs un piedevām arī Eiropā. Tāpēc jautājums – kā mēs varam izdarīt tā, lai cilvēki nebrauc projām? Nodokļu politika šobrīd šo situāciju tikai grauj.

Pastāstiet, uz ko šobrīd vērsta modernizācija? Kas ir aktuālākie projekti?

Pirmām kārtām, šobrīd lielākā daļa projektu, kas tiek iesniegti finansējuma iegūšanai ir priekš tā, lai sasniegtu klimatneitralitātes mērķus. Tā ir prioritāte, uz kuru šobrīd tiek un arī turpmāk tiks novirzīta nauda. Resursi tiek novirzīti uz atjaunojamajiem energoresursiem, saulespaneļiem, bet jāsaka, ka enerģijas pašpatēriņam, nevis elektrības ražošanai. Tās ir dažas modernizācijas, kas šobrīd ir ļoti aktuālas. Tad otra daļa modernizāciju šobrīd ir saistītas ar lopu barošanu, kas samazina izmešu skaitu. Tas viss ir klimata mērķu sasniegšanai.

Otra lieta ir mazie un vidējie uzņēmumi, kas nodarbojas ar augļu kopību. Tiek uzstādītas jaunas laistīšanas iekārtas un citas iekārtas, piemēram, pret plēsēju postījumiem (žogi u.c.).

Tātad galvenais uzsvars šobrīd ir klimata mērķi un ikdienas darbu risku samazināšana.

Runājot par Eiropas Zaļo kursu, klimata neitralitāti, tad daži saka, ka tie izvirzītie ilgtspējas mērķi, kas ir uz desmit gadiem uz priekšu, daudzi no tiem ir pilnīgi nerealizējami. Kā jūs to komentētu?

Es tieši tā arī domāju.

Tā, protams, nevar teikt, ka viņi nav pilnīgi realizējami, nav sasniedzami. Tas viss ir izdarāms, bet uz kaut kā rēķina. Ja mēs viņus sasniedzam un realizējam, mums samazināsies ekonomika. Mēs ražosim mazāk, slēgsim saimniecības, kaut ko nedarīsim, mums būs mazāki ieņēmumi, bet to izdarīt var. Jautājums ir, vai mēs kaut kādā veidā kompensējam to un no kurienes ņemam naudu.

Vai nu saprotam, ka mums ir lieka nauda, lai to izdarītu, vai nu mainām mērķus. Šobrīd tā, kā tas ir, izskatās, ka mēs to sasniegt nevarēsim. To jau arī vairāki politiķi publiski teikuši, ka nesamazinot ekonomiku, šie mērķi nav sasniedzami.

Jā, un jūs pieminat, ka samazinās ekonomika un no kaut kurienes jāņem nauda, jāmaina plāni, mērķi, tad varbūt jums ir kādi risinājumi?

Nu, viena lieta, kas tika izdarīta nepareizi, bija pāris gadus atpakaļ ekonomikas atjaunošanas programma, kur, man liekas, bija 2,5 miljardi. Mēs to naudu daudzās lietās iegūdījām, kur tas bija nevajadzīgi un nelietderīgi. Piemēram, mobilitātes pasākumi, Pierīgā veloceliņa būvniecība vai reģionos ugunsdzēsēja depo būvniecība, kas pats par sevi ir ļoti labi, tas stimulē ekonomiku ļoti īstermiņā, kamēr notiek būniecības procesi un kamēr mēs to izdarām, bet pēc tam tas prasa papildu līdzekļus projektu realizēšanas uzturēšanai un mērķu sasniegšanai.

Manuprāt, šie pieteiktie projekti ir rūpīgāk jāizskata un jāizanalizē, kuri ir vērtīgāki ilgtermiņā. Un tie ir jāizskata 3 vadošā amata cilvēkiem, nevis 150, kas ir diezgan bezjēdzīgi. Tādas sarunas tādā skaitā nav efektīvas.

Jāņem vērā, ka šobrīd dzīvojam ļoti nevienkāršā laikā, jo mums ļoti stipri vajadzīgas investīcijas. Ārvalstu investīcijas pie mums nāk gaužām smagi, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju. Piemēram, francūži teikuši, ka viņiem piecreiz jāpiedomā pie tā vai investēt pie mums, jo ir neskaidrs jautājums ar drošību (pārāk augsti riski). Tādu labu ideju, ko es esmu dzirdējis no Eiropas Parlamenta, bija piedāvājums, ka kara gadījumā investīcijas tiek atmaksātas. Piemēram, ja kāds investors uzceļ rūpnīcu, tad, lai viņam nedod Dievs, bet kara gadījumā atmaksā investīcijas no Eiropas kopējā budžeta. Jo mums tik tiešām ir nepieciešams, lai notiek ekonomiskā aktivitāte un investīcijas tiek pasargātas.

Runājot par birokratizāciju, Zemkopības ministrija šogad pauda, ka viņi ir tiešām panākuši zemniekiem pretī un ļoti mainījuši, turpinās mainīt to procesu, ka samazinās birokrātijas kalnus. Vai tā tiešām ir?

Jā, tas ir stāsts par kopējo lauksaimniecības politiku. Zemkopības ministri sagatavoja izmaiņas kopējo lauksaimniecības politikas stratēģiskajā plānā. Tas, protams, ir jāsaskaņo vēl ar Briseli, vai tā drīkst darīt un vai to atļauj, bet mēs kopā, lauksaimnieku organizācijas un ministrija, esam gājuši cauri tām lietām, ko mums, šķiet, varētu nedarīt. Tā birokrātijas mazināšana ir tāda, ka ļoti vienkārši nedaram to, ko var nedarīt, piemēram, samazināt atskaišu iesniegšanu no 4 uz 1. Tad vēl ir lietas, kad jāsaglabā fotogrāfijas, kā un kur tās jāglabā – ļoti daudz dažādu detaļu, kurām šogad esam gājuši cauri un izlabojuši.

Runājot par stratēģisko plānu, tad jāsaka, ka šajā valstī neviens nav pilnīgi līdz galam izlasījis to, jo tas ir vairāk kā uz tūkstoš lapaspusēm – briesmīgi. Es zinu, ka mani biedri lauksaimnieki ir vēruši vaļā, lai izlasītu, bet zvana man un prasa, kad tas dokuments beigsies, cik vēl tās lapas tur ir? Tā atkal nav nekāda unikālā lieta. Visās Eiropas valstīs tas dokuments tieši tāds arī ir. Visās valstīs ministrijās neformālajās sanāksmēs ir teikuši, ka tās ir šausmas. Tā nevar, un tas ir jāmaina. Visā Eiropā ir birokrātijas kalni, kas ir klupšanas akmens. Manuprāt, milzīgās atskaites, ko pieprasa Eiropā, vajadzētu atcelt.

Piemērs situācijai, kas liekas neloģiska – par minerālu mēslu tiešo iestrādi un miglošanu. Ja tev ir miglotājs ar GPS sistēmu, kur tu vari precīzi mēslot tajās vietās, kur vajag, ar visu signālu, tad pēc noteikumiem mums ir jāpierāda, ka uz tā lauka tu to esi darījis. Mūsu lauksaimnieku jautājumi bija tādi – ja man tā iekārta ir, kāpēc, lai es to nedarītu? Kāpēc jūs man neticat, ka, ja man viņa ir, es to nedaru? Lauksaimniekiem taču nav “entās” stundas jānodarbojas ar datorprogrammām un lieku atskaišu aizpildīšanu, bet ar lauku darbiem. Jānonāk pie saprāta, vidusceļa, lai nedarītu tiešām to, ko nevajag darīt.