Agnese Rakovska: “Kā tas tā, ka Latvijas skolās jau 20 gadus nekas nav mainījies!?”

Lai Latvijā veicinātu jaunu, radošu cilvēku pievienošanos darba tirgum, dziedātāja un izglītības platformas vadītāja Agnese Rakovska strādā pie jaunā projekta “Zvaigznāja klase”. Projekta mērķis ir ieviest digitālās mūzikas tehnoloģijas Latvijas vispārizglītojošās skolās.

Agnese Rakovska uzskata, ka tādā veidā tiks mainīts Latvijas mūzikas industrijas audekls. Projekts jau ir ieviests sešās skolās Latvijā, un apmācību kursos piedalās jau 11 mūzikas pedagogi.

Par to kāpēc iniciatīva jāņem savās rokās un jāmēģina mainīt stagnējošo vidi Latvijā, sarunājamies ar Agnesi Rakovsku Grupas “Triānas parks” solisti, dziesmu autori un mentori. 

Helēna Rozalinska

Foto: Aleksandra Vdovenko

Kā tas tā, ka Jūsu ceļi ir aizgājuši līdz izglītības sfērai?

Pēdējos 3 gadus cilvēki mani pazīst kā mūziķi, kas dzied, uzstājas, bet šobrīd ļoti lielu manas dienas daļu nodarbina “Zvaigznāja klases” projekts, kas ir izglītības projekts. Ikdienā strādājam Zvaigznāja aģentūrā ar dažādiem audioprojektiem – audioreklāmām, audiodizaina projektiem. Uzskatu, ka šobrīd šī nozare ir diezgan “sausa”, un gribētos, lai ienāktu jauni dalībnieki. To var panākt tikai caur izglītību, tāpēc mani ceļi ir aizgājuši līdz izglītības sfērai šajā valstī. Veidoju komunikāciju ar dažādiem pārstāvjiem no valsts iestādēm un panācām to, ka tiek realizēts šis projekts, kurā digitalizējam mūzikas kabinetus. Un šeit nav runa par mūzikas skolām, fakultatīviem, privātajām skolām. Mēs modernizējam parastās skolu klases, tā, lai visiem būtu pieejamas mūzikas stundas mūsdienīgās mūzikas klasēs, lai mācību stundas padarītu radošākas, interesantākas un praktiskas. 

Gatavojam arī metodiskos materiālus skolotājiem no 7. – 9. klasei, un rīkojam apmācības (mūžizglītības ietvaros), lai apmācītu skolotājus, kā strādāt ar šīm jaunieviestajām tehnoloģijām. Jāsaka, ka mācību grāmatas mūzikas stundām ir gaužām maz, un skolotājiem sagatavoties mācību stundām arī nav daudz laika, piedevām alga ir tāda, kāda ir, skolotājos vērojama izdegšana un kreativitātei neatvēl daudz enerģijas. Taču mūsu mērķis ir padarīt mūzikas mācību stundas par stilīgāko priekšmetu, lai skolotājiem nesagādātu grūtības padarīt mācīšanās procesu aizraujošu un skolēniem tas patiktu.

Šo metodisko materiālu cenšamies izstrādāt radoši, izmantojot dažādas mācīšanās metodes – spēļošana, darbs grupās, audio skaņu atpazīšana, maņu pielietošana (dzirde, redze) apmācīšanas procesā, lai vairotu izglītojamo iesaisti. Un, protams, lai stundas būtu pēc iespējas aktīvākas un interesantākas, mūzikas kabinetā jābūt ne tikai datoram un klavierēm, bet arī, piemēram, mikrofoniem, MIDI kontrolieriem un citam studijas aprīkojumam.

No kurienes Jūs ņemat piemēru, kā veidot šos mācību materiālus, aprīkot klases un apmācīt skolotājus? Esat iedvesmojušies no ārzemēm?

Uzdevumus sākotnēji izvēlējāmies pēc sajūtām, un, tālāk jau sīkāk to visu izpētot, pielāgojot un saliekot kopā tā, lai bērniem tas liktos radoši un interesanti. 

Runājot par klasēm, iedvesmu radu tepat Ventspilī, kad ieraudzīju, ka skolēniem klasē katram ir sava mūzikas darbstacija līdzīgi kā studijā. Labi, tā ir mūzikas vidusskola, bet likās, ka katram Latvijas skolēnam būtu jābūt tādai iespējai, ka ir piekļuve šādām radošām vietām, kur var radīt mūziku, izpausties radoši. Varbūt šī saucamā darbstacija būs pieejama ne katram individuāli, bet, piemēram, viena darbstacija uz pieciem jauniešiem, bet tāpat tas ir lieliski. Tiešām ieraugot šo mūzikas vidusskolu, atcerējos to, ka man bija elitāri apstākļi bērnībā – man bija iespēja katru dienu pēc skolas iet uz sava tēva mūzikas studiju un ierakstīt savas pirmās dziesmas. Un man tiešām paveicās, ka tēvs bija mūziķis, jo man tie bija ļoti labvēlīgi apstākļi, lai attīstītu savu daiļradi, radītu dziesmas. Un man tas tikai likās normāli, ka varu pēc stundām iet uz sava tēva mūziķa studiju. Atskatoties uz to tagad saprotu, ka tas bija tiešām “vāu” – kuram vēl bērnam ir tāda iespēja? Tāpēc es tiešām uzskatu, ka tas ir svarīgs aspekts, ka ir konkrēta vieta un mentors, kas var ievirzīt šajā muzikālajā ceļā. Bērnam ir jābūt piekļuvei informācijai un tehnoloģijai, lai varētu iemācīties un saprast, ko ar to darīt, kā ar to rīkoties. Savādāk tu esi nesagatavots darba tirgum. 

Protams, labās prakses piemērus var redzēt Zviedrijā, kur audzēkņi mācās mūzikas producēšanu kopā ar programmēšanu – mācās kodēt. Kāpēc? Tāpēc, ka gaming (videospēļu) industrija un audiodizaina sfēra ir viena no lielākajām industrijām pasaulē. Mūzika filmām, pop-dziesmas ir tikai daļa no šīs industrijas, bet aiz tā visa stāv vēl ļoti daudz kas. Un tas šobrīd ir ļoti attīstīti citās valstīs, Zviedrijā tai skaitā. Kāpēc mēs nevaram darīt tāpat? 

Starp citu, arī es šobrīd sāku mācīties kodēšanu kursos. Kāpēc? Tāpēc, ka “Mūžu dzīvo, mūžu mācies!” Paralēli tam gatavoju jaunu singlu, kas iznāks jūnijā, sadarbībā ar citu mākslinieku.

Uzskatu, ka bērniem ir jābūt iespējai apgūt sev vēlamo. Kad paklausos, ko man stāsta jaunieši, tad saprotu, ka nekas nav mainījies kopš maniem skolas laikiem. Un tad es uzdodu jautājumu – kā tas tā, ka Latvijas skolās jau 20 gadus nekas nav mainījies!? Ja aizdomāties, kā ir citās valstīs un kā ir pie mums – absurds! Tāpēc tiešām man ļoti gribējās kaut ko mainīt skolu sistēmā saistībā ar mūzikas stundām un es aktīvi strādāju kopā ar komandu pie projekta “Zvaigznājs”. Īstenībā, ja tā padomāt – kāpēc neviens pat nav aizdomājies, ka kaut kas ir jāmaina? 

Varbūt mēs dzīvojam vidē, kas ir pārlieku aizspriedumaina un konservatīva? 

Es domāju, ka tam daļēji var piekrist, bet no otras puses konservatīvismam nav ne vainas. Drīzāk gribas domāt par to, ka skolotājiem, kas nav šajās radošajās industrijās praktiķi – nav savā dzīvē sarakstījuši nevienu dziesmu, dzejoli, improvizējuši teātros, tātad paši nav radoši, jo ir iegrimuši tādā ikdienas dzīvē, pazaudējot laika izjūtu. Viņi arī nevar iemācīt bērniem būt radošiem. Tu nevari pieprasīt no citiem to, kas tu pats neesi. Ja tu neesi radošs, tu nevari pieprasīt un radīt radošumu. Tas ir jātrenē, jāpraktizē. Tāpēc jau skolās ir šie priekšmeti – māksla, mūzika, lai jaunieši varētu uz kādu brīdi “atslēgties”, nerēķināt, nelikt komatus, domājot par gramatiku un citiem likumiem, bet vienkārši būt radošiem. Ir jārod jēga tam, ko tu dari, lai to varētu pielietot dzīvē, savā profesijā. Mums ir jāvirzās uz pārmaiņām. Latvijā šobrīd tas notiek pārāk lēni. Ja paskatās uz Skandināvijas valstīm, tad tur tas viss attīstās vajadzīgajā tempā. 

Varbūt arī viens no klupšanas akmeņiem ir tas, ka Latvijā cilvēkus ir grūtāk pārliecināt. Mums vajag pierādīt un pārliecināt. Kā piemēru varu minēt, ka vienā no valstīm atteicās no mūzikas nodarbībām un citām radošajām mācību stundām, un tur varēja uzreiz redzēt negatīvas sekas absolventiem, un to arī pierādīja statistikas dati. Tas atstāj iespaidu uz pusaudžiem, un to var redzēt vēlāk dzīvē. Tāpēc, manuprāt, ir svarīgi parūpēties par šo nozari. Mēs tam esam vērienīgi pievērsušies un šogad Latvijā būs pabeigtas 60 skolas ar jaunajām, aprīkotajām mūzikas klasēm. Plānojam, ka nākamgad katra Latvijas mūzikas klase būs moderni aprīkota. 

Pieminējāt, ka virzība Latvijā notiek lēni. Ko vajadzētu darīt, lai iedvestu entuziasmu un motivāciju? Kā virzīties uz to, lai mums mainītos domāšanas veids un straujāk notiktu pārmaiņas uz labo pusi?

Gribētos, pirmām kārtām, pievērst uzmanību valsts sektoram, jo tur ir iegājies tāds… konkrēts ritms.  Tur ir savādāka izpratne, nekā, piemēram, uzņēmēju vidū. Jo es esmu praktiķis, strādāju radošajā industrijā ar savu uzņēmumu, ar savu pakalpojumu, un es zinu, ko nozīmē būt konkurētspējīgam. Lai to darītu, ir jāuztur temps. Un, ja mēs iedomātos, ka valsts sektors ir uzņēmums, tad tas, visticamāk, bankrotētu ar savu tempu, attieksmi. Un, ja mēs paskatamies pašvaldības, kurām pagaišgad bija bankrots, tad tā attieksme tur arī parādās. 

Runājot par politiķiem, tad ir sajūta, ka šajā profesijā nav pietiekama selektivitāte. Notiek tā, ka daudzi ierotē iekšējā politiskajā sistēmā par agru, kam vēl nav pietiekoša pieredze vai nepieciešamā redzējuma. Tie ir cilvēki, kas nav, piemēram, eksperti kādā konkrētā jomā vai tie, kas nav tā īsti praktiski neko darījuši, bet vienmēr tikai domā, ka kaut ko izmainīs un vienkārši grib piedalīties politikas veidošanā. Manuprāt, politikā ir jāiet tad, kad jau esi ieguvis pieredzi, akadēmiskās zināšanas, tev ir skaidra vīzija, un dzīvē jau esi “dabūjis ar rungu”. 

Jāsāk mainīt domāšanas veids valsts iestādēs, politiskajā sfērā, lai noritētu virzība uz augšu. Latvija ir pārāk maza valsts, lai mēs tik ilgi pieņemtu dažus tik elementārus lēmumus. To es saku no savas pieredzes. Tāpēc es tiešām ceru, ka nākotnē politikā startēs cilvēki, kas varēs “likt uz galda” reālas lietas” ( un saprast notiekošo tirgū no iekšienes), nevis tēzes uz teorijas. 

Jāveido valsts, kurā cilvēku resurss ir augsti kvalificēts un varam ražot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Mūzika ir šo produktu skaitā. Piemēram, Zviedrijā izdomāja Spotify – kāpēc mēs tā nevarējām?