Laima Buša: Transformējošs gads – visu sākt no sākuma

Nereti dzīvē aizdomājamies – vai esmu uz pareizā karjeras ceļa? Kā atrast savu aicinājumu dzīvē? Kā tas būtu pamest visu un doties ceļojumā uz citu valsti? Par to intervijā stāsta Laima Buša no “Vesels Birojs”.  

Mūsdienās arvien vairāk tiek runāts par labbūtību – dzīvē, darbā un veselībā. Lai palīdzētu rūpēties par darbinieku labbūtību Latvijā, sadarbībā ar fizioterapeitiem, psiholoģijas jomas pārstāvjiem, uztura zinātnieci, miega speciālistu un vieslektoriem, Laima Buša veido mācības un atbalsta pasākumus darba devējiem, apvienojoties kopīgā projektā “Vesels Birojs”. Par savu projektu Laima Buša stāsta, ka tas ir veids, kā palīdzēt darbiniekiem labāk tikt galā ar stresu, emocijām, ieplānot veselīgus ieradumus un sniegt motivāciju.

Kā Jūs nonācāt līdz šim projektam?

Man šis ceļš bija eksperimentiem bagāts un ilgs. Šobrīd manu ikdienu aizņem darbs “Veselā birojā”, bet līdz tam es gāju vairākus gadus. Savu izglītības ceļu sāku Komunikācijas zinātnē, kas tolaik likās ļoti aktuāli. Tā bija ļoti pieprasīta studiju programma. Es biju tik ļoti pārliecināta, ka man tur ir jābūt, bet vēlāk sapratu, ka, visticamāk, nebūšu ne pilna laika žurnālists, ne reklāmas speciālists. Tā vienkārši uzķēros uz to, kas tolaik bija populāri. Jāsaka, ka arī komunikācijas telpa bija savādāka un viss pirms 15 – 20 gadiem likās savādāks, nebija pieejams tik daudz un tik padziļinātas informācijas kā tagad.

Pēc studiju beigšanas sāku savas darba gaitas darba aizsardzībā. Varētu teikt, ka tas bija tāds mans ģimenes virziens, kurā mani iedrošināja nākt tētis. Devos apgūt profesionālo izglītību darba aizsardzībā, kur pirmo reizi sastapos ar teorētiskiem konceptiem par psihoemocionālo veselību. Tolaik runājām par darbinieku labbūtību, bet nesaucām to šādā vārdā. Tas bija laikam 2009. gads, kad tieši bija krīzes laiks un es mācījos augstskolā. Darba aizsardzība, darbinieku labbūtība bija kaut kas tāds, kas mani aizķēra un ieinteresēja, vēlējos to darīt tālāk dzīvē.

Un, ja runāt par 2009. gadu, krīzes laikiem, tolaik vajadzēja vairāk runāt par šādām lietām – psihoemocionālo veselību, stresa pārvaldību, kā tikt galā ar diskomfortu, jo par to gandrīz nerunāja. Šie jautājumi bija aizbīdīti maliņā. Darba vietās bija tāda attieksme – ja tu esi parūpējies par visiem saviem pienākumiem, tad tikai pēdējā kārtā varam sākt runāt par stresa jautājumiem un veselības veicināšanas pasākumiem.

Runājot par manu nākamo posmu – tas bija Valsts darba inspekcijā, kas bija lieliska iespēja iepazīt darba kontrolēšanas tiesiskos aspektus. Tālāk es iepazinos ar darbinieku apmācībām personālvadībā. Tur es sāku iesaistīties un veidot dažādus projektus un palīdzēju darbiniekiem izrunāties par mentālās un arī fiziskās veselības jautājumiem. Aktīvi iesaistījos, mani aicināja dažādos projektos un tā es arī radu pārliecību sevī. Es noticēju sev. Un tad arī īstenībā bija pirmie mani domu graudi par sava projekta izveidi. Tālāk es nonācu arodbiedrībā.

Kur Jūs devāties tālāk?

Tolaik, strādājot arodbiedrībā, abi ar manu vīru aizdomājāmies par savu karjeras ceļu, nākotni. Un mums parādījās ideja, ka īstenībā vajadzētu nomainīt visu uz gadu par 180 grādiem, doties plānotā piedzīvojumā – Gap year. Mans vīrs bija šīs idejas iniciators, jo gribēja izmēģināt kaut ko jaunu. Viņš bija vadītājs uz to brīdi. Un nav tā, ka viņam nepadevās darbs, vai būtu bijušas kādas problēmas ar to, nē, viņš vienkārši juta, ka tas viņu vairs nepiepilda, viņš nerealizē savu potenciālu, nepielieto savas stiprās puses darbā un parādījās pirmās izdegšanas pazīmes. Man bija nedaudz savādāka situācija, es biju jaunā darbā, ar jaunām emocijām, gatava jauniem izaicinājumiem, bet paralēli tam, vienmēr tādā neapzinātā alter ego līmenī prātoju, kā tas būtu pamest visu un doties ceļojumā uz citu valsti. Manuprāt, ir vērtīgi dažkārt padomāt par to, ko tu darītu un kas tu būtu, ja visu sāktu no sākuma.

Dažkārt ir nepieciešamas ne tikai vizualizēt domas, bet arī grūdiens. Mans grūdiens tolaik bija tas, ka Jaunzēlande piedāvāja programmu Working Holiday, uz kuru varēja pieteikties vecumā līdz 30 gadiem un man tieši bija 29 gadi. Tur ir ļoti grūti saņemt vīzu, bet braucot caur šo programmu ir nosacījums, ka tu nevari pie viena darba devēja strādāt ilgāk par 3 mēnešiem, lai cilvēki nebrauktu primāri pelnīt naudu, bet izbaudīt priekšrocības, ceļot un arī nopelnīt iztiku. Un tad nu mēs pieteicāmies. Kad saņēmām vīzu, uzreiz bija tā sajūta, ka vienkārši ir jādara.

Mums tolaik nebija nekādu Latvijai piesaistošu faktoru – ne bērnu, ne hipotekārā kredīta u.c. Mums bija ļoti labvēlīgi apstākļi. Bet tajā pašā laikā mums ir piemēri ar cilvēkiem, kuriem ir bērni, bet tāpat aizbrauc Gap Year, kas atrod iespēju izīrēt dzīvokli uz gadu. Jāsaka, ka, ja ļoti grib, tad, protams, atradīsi veidus un varēsi īstenot iecerēto. Jābūt motivācijai. Nu jā, tā mēs nokļuvām savā Gap Year jeb starpgadā.

“Pauzes gadā” pamazām sapratu, kā varētu apvienot gan izglītību komunikācijas zinātnē, gan darba aizsardzību, gan pieredzi personālvadībā – savā projektā.

Kādas bija sajūtas atgriezties Latvijā?

Es teiktu tā, ka vēl viena lieta, ko noskaidroju Jaunzēlandē – tu ļoti ātri pierodi pie skaistajām lietām. Piemēram, “o, kārtējais ūdenskritums”. Ik pa laikam, protams, piezagās tādas domas, kādā paradīzē mēs dzīvojam Jaunzēlandē, bet tas bija neapzināti, jo liekas, ka uz brīdi vairs nebijām pateicīgi par šīm lietām, dabasskatiem, ko mēs redzam. Mums vairs nebija “wow” efekta, jo visu laiku pastāvīgi atradāmies tādā laimes līmenī un bijām pie tā pieraduši. Un atgriešanās Latvijā arī likās kaut kas dabisks. Un tas bija arī tāds ļoti labs pārbaudījums attiecībām. Veselu gadu nodzīvojām svešā valstī, busiņā, bet sapratām, ka īstenībā varam dzīvot visur. Pēc gada beidzas šis periods un jādzīvo tālāk.

Tā bija tāda iedvesmas un motivācijas deva? Kur Jūs tagad to rodat?

Es laikam varētu teikt, ka to iedvesmu un motivāciju rodu no tā, ka man patīk tas, ko es daru. Esmu beidzot atradusi to kombināciju paņemt labāko no savas pieredzes. Jāsaka, ka arī labbūtība nav tikai par to, ka mēs visu laiku jutīsimies tikai labi un viss mums vienmēr sanāks. Es daru lietas, par ko es interesējos, par ko man deg acis. Es sev uzmodelēju lomu, kas man šajā dzīves posmā ir gana izaicinoša un interesanta. Svarīgi arī atrasties kopā ar cilvēkiem, kuriem “deg acis” par to pašu, ko tev. Man ir sanācis pulcēt tādus cilvēkus, kam ir tāda misijas sajūta, kas rada pievienoto vērtību savam darbam (dziļākas jēgas atrašana), un tā tik tiešām ir motivācija. Jo ir tāda cilvēku grupa, kas nav aktīvi iesaistīti darbos, un kuriem visu laiku viss ir slikti. Un tad šī negatīvā sajūta diemžēl tiek pavairota un nodota pārējiem. Ir jādomā, vai esi īstajā vietā.

Jūs esat tik aktīva un motivēta, kādi tad būtu ieteikumi no Jūsu puses, kas tad ir produktivitātes atslēga? Kāda ir Jūsu darba ikdiena?

Jā, nu man patīk dalīties ar tādām lietām, mani tas uzlādē un tāpēc es gribētu teikt, ka man arī ir tā, ka vakaros ļoti nogurstu, jo dienas laikā es esmu ļoti “klātesoša” saviem darbiem, savā dienas ritmā. Kas man palīdz būt produktīvākai? Viens ir tas, ka man ļoti patīk plānot. Es neteiktu, ka esmu perfekcioniste, bet man patīk visu saplānot, jo es apzinos, kas notiek, ja tas nav izdarīts – rodas stress, haoss, tiek pieļautas kļūdas un zūd motivācija, jo tu saproti, ka ir milzīga kaudze ar lietām, kas ir jāizdara. Labāk visu pierakstīt.

Tā ir tā viena lieta manai produktivitātei un otra, par ko es arī cenšos visiem stāstīt – tas ir atskaitīšanās partneris jeb accountability partner/buddy. Tas ir cilvēks ar kuru vienojaties par mērķiem, uzdevumiem un virzienu konkrētajai nedēļai. Tāda vispārēja nedēļas sajūta tiek nodefinēta, vilnis uz kura tu vēlies būt, un attiecīgi notiek regulāra atskaite.

Bieži vien par šādiem uzdevumiem darbinieki iet pie vadītājiem, bet ir arī dzirdēts, ka citi nevar aiziet pie vadītāja parunāties. Varbūt Jūs varētu ieskicēt mūsdienu tendences, ko sagaida darbinieki?

Jāatzīst, ka tas arī ir nedaudz par paaudžu jautājumiem, nedaudz par individuāliem jautājumiem. Daudzi arī saka šo terminu “mikromenedžments” ir ļoti slikts, kad tavs vadītājs cenšas par daudz tevi nokontrolēt, kā tu dari, ko tu dari un šādā veidā iejaucās pat par daudz. Otra galējība, kad vadītājs par tevi pietiekami neinteresējas. Tāpēc ir jāatrod vidusceļš un jāmēģina pielāgoties, saprast pašiem, kas ir vēlamākais darba modelis. Parunājot ar vadītājiem, esmu novērojusi, ka viņi nekomunicē ar cilvēkiem pietiekami bieži. Nerunā pat ar darbu saistītiem būtiskiem jautājumiem, ar darbinieka izaicinājumiem. Dažkārt komunikācijas plaisa ir ilga un nopietna, bet ir jārunā par problēmām, pirms viņas ir samilzušas. Un tāds efektīvākais rīks, ko gribas ieteikt jebkuram vadītājam ir regulāras “viens pret viens” sarunas.

Redzu no savas prakses, ka sasāpējušas problēmas tiks risinātas ļoti ilgi, kas arī aizņems daudz lielākus resursus un uz to brīdi jau var redzēt, ka darbinieki kļuvuši demotivēti. Visi nolaiž rokas. Un skaidrs, ka tas arī atspoguļosies darbinieku rotācijā. Un jaunu darbinieku ievadīšana darbā, tas ir ļoti ilgi. Tāpēc es ticu, ka no šīm lietām var izvairīties, ja parunā, piemēram, pie kafijas tases, pusdienās, virtuāli vai ārā pastaigājoties (vismaz 10 min.). Jāizrunā darba lietas, šķēršļus, ja tādi ir un jānoskaidro darbinieka emocionālais stāvoklis. Savādāk, kā tad var gribēt, ka darbinieki ir motivēti?

Un jāsaka, ka jāpadomā arī par veselīgu robežu definēšanu. Un otra lieta – pārdomāt, vai ir nepieciešama sanāksme, vai tomēr pietiek tikai ar e-pastu. Jo laiks ir svarīga lieta.

Ko Jūs domājat par elastīgo darba modeli?

Pirmām kārtām jādomā par darbinieku apmierinātību un viņu emocionālo stāvokli. Pētījumi tomēr rāda, ka tiem darbiniekiem, kuriem ir iespēja strādāt elastīgu vai hibrīda darba grafiku, ir daudz apmierinātāki, un ir labāki rādītāji (produktivitāte, mentālā veselība u.c.). Bet nav tāda pareizā lēmuma. Par produktivitātes un izdegšanas rādītājiem vienmēr iet runa darba vidē un jāsaka, ka ir tāda “vientulības” pandēmija. Ko tas nozīmē? Tas ir tad, kad cilvēki pat strādā atvērtā tipa birojos, bet jūtās vientuļi, ir zema iesaiste, nejūtas pietiekami atbalstīti. Tāpēc man tā pārliecība ir tāda, ka cilvēki var justies vientuļi un nepiederīgi klātienē birojā un viņi var būt ļoti motivēti, justies pilnīgi piederīgi arī tad, ja strādā no mājām. Un katrai uzņēmuma komandai jāsaprot, kas viņiem labāk strādā. Es tikai zinu to, ka vislabāk mēģināt iesaistīt arī darbiniekus lēmuma pieņemšanā. Citādāk, ja vadītājs izlemj pats, neiesaistot nevienu, tas noteikti radīs vislielāko pretreakciju.

Kādi šobrīd ir Jūsu personiskie mērķi un varbūt tā virzība, uz kuru Jūs šobrīd tiecaties?

Jāsaka, ka man kā tādam mazajam uzņēmējam šobrīd ir tas lielais izaicinājums atrast veidus, kā es varu izaugt. Maziem uzņēmējiem tā paplašināšanās ir tāds izaicinājums, kas arī ir man šobrīd, jo jāatrod cilvēki, kuriem es uzticēšos un nodošu savus darbus.

Un otrs, mans personīgais mērķis – atrast tādu nišu, kurā es varu padziļinātāk specializēties, to pētīt, domājot jau par doktora grādu, bet tas tālāk nākotnē.

Ko Jūs ieteiktu cilvēkiem, kas šobrīd ir sevis meklējumos un uzdod jautājumu – ko man darīt tālāk?

Šis ir labs jautājums, jo, protams, ne visi var paņemt tādu transformējošu gadu (Gap year). Tāpēc noteikti jāizmanto iespējas iesaistīties dažādās grupās, piemēram, es šobrīd esmu dažādās sieviešu biznesa attīstības grupās, kur man ļoti patīk, jo mēs varam runāt par dažādiem izaicinājumiem, iespējām un ieraudzīt citādāku skatījumu, dalīties pieredzē. Ja uzrunā, kāds konkrēts darbības virziens, tad var izmantot Linkedin, piemēram, uzrunāt profesionāļus, iegūt kādu mentoru vai vismaz norunāt virtuālo kafijas krūzīti un vienkārši parunāties. Tas ir tāds viens no puzles gabaliņiem, ko tu vari paņemt, lai ieraudzītu lielo bildi, ko dara konkrētu profesiju pārstāvji. Jāmēģina uzrunāt cilvēkus, vairāk jākomunicē, un, protams, jāsaka, ka uz kādu laiku jābūt gatavam, ka būs jāmācās.

Autore: Helēna Rozalinska