Kaspars Peisenieks: “Labi dzīvosim, ja kārtīgi saimniekosim ar savu naudu.”

Kā saka, nav naudas resursu trūkums, bet trūkst finanšu pratības. Par investīcijām, ieguldīšanos un procentu likmju kāpumu stāsta Kaspars Peisenieks, “Investoru kluba” izpilddirektors, finanšu un investīciju eksperts.

Savus pirmos soļus investīcijās Kaspars Peisenieks spēra pirms 16 gadiem, iesākot ar valūtu tirdzniecību, vēlāk ar tradicionālajiem fondiem, pēc tam turpinot profesionāli strādāt vairākus gadus vietējā kapitāla bankā, pārvaldot turīgo personu portfeļus, un rezultātā nonāca līdz savam iekšējam aicinājumam – izglītot par naudu, investīcijām, finanšu pratību. Sākumā tas tika darīts brīvajā laikā personiskajā blogā, vēlāk nonākot līdz “Investoru klubam” sadarbībā ar Igauņu kolēģiem no kaimiņvalsts lielākā biznesa medija “Äripäev”, kura darbība aizsākās 2021. gada rudenī. Kaspars Peisenieks stāsta, ka šobrīd kopā ar ekspertu komandu tiek izglītota sabiedrība, sniegta vērtīga informācija investēt gribētājiem, nodrošinot jaunākās ziņas – īpaši pievēršot uzmanību Baltijas akcijām, sekojot līdzi notiekošajam tirgū. Tā arī pamazām sākusi veidoties investoru kopiena, kas Latvijā līdz šim nav bijusi izplatīta prakse.

Pozitīvi noskaņots un ar degsmi acīs Kaspars Peisenieks saka, ka ir ļoti svarīgi apzināties, kā rīkoties ar savu naudu, kur smelties investīciju idejas, no kā izvairīties, jo vienmēr jāskatās ne tikai uz to, kur var nopelnīt, bet arī aiz kā naudu nepazaudēt. Viņš arī uzskata, ka, ja mēs kārtīgi mācēsim saimniekot ar savu naudu, tad mēs visi labi dzīvosim.

Finanšu pratība svarīga ne tikai individuālā dzīves līmenī, bet arī valstiskā.

Finanšu pratība Latvijā

Latvijas Bankas iedzīvotāju Finanšu pratības indeksa rezultāti liecina:

  • Finanšu zināšanas septiņu gadu laikā ir pazeminājušās, vājākās zināšanas ir 18–19 gadu veciem jauniešiem un iedzīvotājiem ar zemāku izglītības līmeni.
  • Būtiski uzlabojusies attieksme pret finansēm, to plānošanu ilgtermiņā. Zemāks rezultāts vērojams 18–19 gadu veco jauniešu vidū.
  • Uzlabojušies iedzīvotāju aizņemšanās, uzkrājumu veidošanas un ikdienas finanšu plānošanas paradumi.
  • Kaut uzlabojusies attieksme, tomēr rīcība, plānojot savas finanses ilgtermiņā, saglabājas vājā līmenī, īpaši ieguldīšanā un mērķtiecīga pensijas kapitāla veidošanā.

Saruna ar Kasparu Peisenieku, “Investoru kluba” izpilddirektoru, finanšu un investīciju ekspertu.

Kādas ir mūsdienu ieguldīšanas tendences?

Līdz šim ieskicējot aktuālās tendences – vēl nesen dati rādīja, ka mājsaimniecībām ir vairāk nekā 10 miljardi eiro brīvo līdzekļu kontos. Jā, varbūt daļa no tā jau ir novirzījusies krājkontos, depozītos u.c., bet šī summa ir bijusi līdzīgos apmēros jau kādu laiku un ilgtermiņā tirgos var pelnīt vidēji 8-9%. Protams, visa sava nauda nav jāiegulda, bet gribētos teikt, ka mājsaimniecības, iespējams, dažus simtus miljonus eiro gadā nenopelna, bet ko varētu darīt, ja būtu labāka finanšu pratība. Un daži simti eiro gadā, tuvākajā nākotnē jau veidotu milzīgas summas Latvijai un mēs visi varētu dzīvot labāk. Mums ir potenciāls.

Ar ko Jūs ieteiktu sākt?

Es vienmēr iesāku ar pamatlietām. Cilvēki bieži vien steidzas un vēlas uzreiz mesties iekšā finanšu tirgos un pirkt akcijas, piemēram, “Tesla”, “Apple”, kas nu kuram kādā brīdī ir aktuāls, bet es vienmēr saku – sākumā ir jāsakārto “pamata higiēna”, jāparūpējās par pašiem pamatiem. Un ko es saprotu ar pašiem pamatiem – tas ir tāds dažu soļu kopums, ko katram vajadzētu izdarīt, lai būtu ar “pamatu zem kājām” un nevajadzētu pēc tam “raustīties”. Šie soļi ir sekojoši:

  1. Izveidot neparedzētu gadījumu fondu – naudas līdzekļi, kas ir domāti neparedzētu vajadzību segšanai, tādos gadījumos, kad jāremontē veļasmašīna, vai jāmaina ātrumkārba mašīnai. Tās ir salīdzinoši lielas izmaksas, kuras mums neietilpst ikdienas budžetā un tēriņos. Un kāpēc to ir svarīgi izveidot? Ja mēs to neesam izveidojuši, tad mums nav citu uzkrājumu, un ir jāiet ņemt “dārgos” kredītus, kas ne pie kā laba nenovedīs. Tāpēc, lai no šādas situācijas izvairītos, jābūt atliktai konkrētai naudas summai. Ja man jautā, kādai summai tai vajadzētu būt, tad, manuprāt, tad kad tu esi students un īrē dzīvokli un tev gandrīz nekas nepieder – apmēram 500 eiro. Līdz ar laiku, kad jau sāc “apaugt” ar mantām, tad tā summa pieaug, un gribētu teikt, ka tai vajadzētu būt 1000 eiro (jaunām mājsaimniecībām). Jo augstāks dzīves līmenis un prasības, jo lielākai summai jābūt, tātad kādam tie būs daži tūkstoši, lai, piemēram, nosegtu negaidītu mājokļa remontu. Tātad tas ir pirmais solis – izvairīties no situācijām, lai nebūtu jāņem “dārgie” kredīti un vienmēr būtu gatavi sevi pasargāt ārkārtas situācijās.
  2. Otrais solis – dārgo kredītu saistību atmaksa. Ja mums ir saistības ar “dārgajiem” kredītiem, kuriem procentu likmes ir 6-8 % un vairāk, tad uzreiz tos jācenšas atmaksāt, jo tas ir garantēts ieguvums, ka mēs nepārmaksāsim. Un ideālā gadījumā būtu tā, ka pēc tam paliek brīvie līdzekļi, no kuriem tagad varam izveidot “drošības spilveni”, ko es iesaku veidot 3-6 mēnešu izdevumu apmērā. Tas būtībā var palīdzēt pārdzīvot ilgāku slimošanas laiku vai ilgstošu bezdarbu. Ja pat kādam liekas, ka viņam ir ļoti stabils darbs, tad ieskatāmies pavisam nesenā pagātnē uz kovidlaiku, kad ļoti daudzās industrijās cilvēki strauji palika bez darba uz ilgstošu laiku. Labi, ja ir pilnie sociālie nodokļi maksāti un pienākas bezdarbnieku pabalsts, bet arī tur mēs zinām, ka tāds pilnvērtīgs pabalsta apmērs ir pirmos 4 mēnešus, kas pēc tam sarūk. Attiecīgi 3-6 mēnešu uzkrājums ļoti labi palīdzēs šādās situācijās.
  3. Kad visi iepriekš minētie soļi ir izdarīti, varam ķerties klāt pie sava turīguma veidošanas. Šajā solī var izmantot dažādus instrumentus – kāds mēģinās ņemt hipotekāro kredītu pirmajam mājoklim vai 3. pensiju līmeni, vai izvēlēsies ņemt apdrošināšanu.
  4. Nākamais solis jau būtu rīkoties vēl aktīvāk, lai nodrošinātu “turīgumu”, kad jau varam iet “aktīvajās” investīcijās, ieguldot finanšu tirgos, fondos, dažādos citos aktīvos.

Kāda šobrīd ir ekonomiskā situācija Latvijā? Ko Jūs teiktu par nodokļu slogu? Daudzi uzņēmēji saka, ka nodokļu politika ir smaga, nodokļi ir pārāk lieli un trūkst naudas investīcijām projektos.

Manuprāt, situācija nav nemaz tik slikta. Mums Latvijā pietrūkst cilvēku, kas teiktu savādāk, nesūdzētos. Es esmu par to, lai nodokļi būtu mazāki, savā sirdī arī esmu kapitālists un dodu priekšroku tam, ka valsts izpilda tikai pamatfunkcijas un tad tālāk mēs paši esam saimnieki savai dzīvei, paši pārvaldam savus līdzekļus. Es piekrītu tam, ka nodokļiem vajadzētu būt mazākiem, bet tad mēs paši kaut ko vairāk maksātu, tā teikt citā veidā kompensētu to. Bet kopumā mūsu sabiedrība ir izvēlējusies citu modeli, kad gribam pietiekami daudz nodrošinātus pakalpojumus un servisus no valsts. Attiecīgi mums ir šāda nodokļu politika.

Es gan nevaru teikt no personiskās pieredzes, par biznesa veikšanu citās valstīs, bet, ja mēs paskatāmies uz Rietumeiropas valstīm, tad nekur īsti nav zemāki nodokļi kā pie mums un visur ir savas nianses. Ar to man gribētos teikt, ka drīzāk vairāk būtu jādomā par to, kā mēs varam rīkoties un darīt savādāk, aktīvāk veidot savu biznesu. Piemēram, ja mums neiet bizness tik labi, tad varbūt vienkārši jāmaina nozare, jāiet citā virzienā. Tā dzīvē gadās, tas nav viegls lēmums un bizness nekad nav viegls, bet, manuprāt, mēs neesam kritiski sliktā situācijā.

Eiropas topos un rangos mēs esam ļoti dažādās vietās. Piemēram, ja runāt par draudzīgāko nodokļu režīmu, tad citviet esam pat starp pirmajām vietām. Savukārt citos reitingos, kur dati balstās uz cilvēku apmierinātību, tad tur mēs esam zemākās vietās. Tas nozīmē to, ka, ja mēs paši ar tādu negatīvu ziņojumu uz ārpusi ejam, ka mums te ir ļoti lieli nodokļi un grūti strādāt, un viss neapmierina, tad attiecīgi topos mēs atspoguļojamies zemākās vietās. Ir milzīga starpība starp pētījumiem, kur vienkārši tiek paņemtas nodokļu likmes, regulējums, un tur mēs esam top pirmajās vietās, savukārt citos pētījumos, kur vairāk ir balstīts uz aptaujām tad tur mēs esam kaut kur zemāk, jo paši atstājam negatīvas atsauksmes. Tad jautājums ir par to, kā mēs paši sevi motivējam un novērtējam savu vidi apkārt. Un ar to es nesaku, ka nav grūtību. Grūtības ir visur, konkurence ir visur, ir jācīnās vienmēr. Bet es gribētu piebilst, ka mēs redzam arī pozitīvus viedokļus un komentārus no lieliem ārvalstu kapitālpārvaldītājiem, kas šeit ir veikuši investīcijas uz privātajiem biznesiem. Ja pie mums viss būtu tik katastrofāli slikti, tad jau viņu šeit vispār gandrīz nebūtu. Mums jāmācās būt optimistiskākiem, jālūkojas pēc lielām iespējām, jāpaplašina redzesloks un jāmēģina nopelnīt tik daudz, lai nodokļu jautājums ir salīdzinoši otršķirīgs.

Kā ir ar kaimiņvalstīm? Vai mēs atšķiramies vai atpaliekam no kaimiņvalstīm?

“Investoru kluba” saknes nāk no Igaunijas (laikraksta) un tāpēc man ir sanācis diezgan bieži tur būt, runāt ar kolēģiem, un tādā ikdienas dzīvē es teiktu, ka esam tiešām ļoti līdzīgi, mums ir vienādi ceļi, kaut kur kāda šoseja labāka, kāda sliktāka. Katru reizi, kad es nonāku Tallinā ziemā, tad tur ir tik drausmīgi iztīrīti ceļi. Salīdzinājumā, liekas, ka mūsu Rīga ir lieliska, bet varbūt tā ir tikai sakritība. Un kad igauņu kolēģi atbrauc uz Rīgu, kuri šeit nav bijuši padsmit gadus ar sajūsmu saka – šeit ir tik lielas izmaiņas, man pat liekas, ka te ir kaut kas labāks nekā Tallinā. Un mēs atkal caur to savu latvisko ieradumu bieži vien sakām, ka tik ļoti atpaliekam no kaimiņvalstīm. Līdz ar to ir lietas, kas ir labākas, kas ir sliktākas, bet tā būtiski man negribētos teikt, ka esam atšķirīgi. Mums ir atšķirīgs vēsturiskais mantojums.

Igaunijā ir vairāki veiksmes stāsti, kas ir ļāvuši straujāk iet uz priekšu, arī dažādi eksperti runā, ka mums Latvijā un Lietuvā ir bijuši līdzīgāki piegājieni pie privatizācijas, savukārt Igaunijā viņi ir bijuši vairāk saimnieciski orientēti. Un, teiksim tā, pati Igaunija, pateicoties “Skype”, kas savulaik tika pārdots ASV korporācijai “Microsoft”, sniedza noteiktam igauņu cilvēku lokam ievērojamus līdzekļus, kurus viņi lielāko daļu turpināja investēt savos valsts uzņēmumos, attīstot uzņēmējdarbību, ekonomiku makrolīmenī, kas pēc tam ir ļāvis radīt vēl citus vienradžus. Tā varbūt ir tā būtiskākā atšķirība, kur mēs laika gaitā esam atpalikuši, arī veiksmes, neveiksmes faktori bijuši. Ja mēs paskatītos atpakaļ 2005.g., 2006.g. un 2007. gadu, tad kaimiņvalstis mūs ļoti apskauda par to, ka Latvijai bija finanšu tilts starp Austrumiem un Rietumiem, un tajā laikā mums līdzvērtīgi vismaz Baltijas valstīs noteikti neviens nebija. Tas ar laiku ir mainījies, tāpat kā viss pasaulē plūst un mainās. Bet man negribētos apgalvot, ka mēs esam būtiski atpalikuši no kaimiņvalstīm. Drīzāk mums ir ļoti daudz iespējas un potenciāla. Arī pieminot investoru kopienas un finanšu pratību, tad salīdzinājumam Igaunijā katram desmitajam iedzīvotājam ir kāds ieguldījums akcijās. Pēc tādiem mūsu minējumiem Baltijas akcijās Latvijā ir varbūt nu tikai kādiem padsmit tūkstošiem cilvēkiem ieguldījumi – stipri mazāks skaitlis. Mēs esam tam mazāk pieķērušies klāt, esam lēnāk audzējuši savu turīgumu, bet es domāju, ka laika gaitā ir iespēja panākt ļoti strauju izrāvienu. Jo šobrīd tendences ir tādas, ka cilvēki aizvien vairāk vēlas rūpēties par savu naudu, aktīvāk meklēt iespējas un cilvēki vienkārši kļūst turīgāki. Ja igauņi jau ir priekšā un viņiem jau viss notiek, tad viņiem ir drīzāk tā, ka pieaugumu ir salīdzinoši grūti dabūt, savukārt mēs varam dabūt strauju izrāvienu, ko mēs tiešām varam panākt. Tāpēc, pat ja mēs esam nedaudz atpalikuši, tad mums ir milzīgs potenciāls tieši lielam izrāvienam. Un es ticu, ka to mēs katrs individuāli varam veicināt ar savu darbību, līdzekļiem, ja mēs ar tiem prātīgi rīkosimies. Ko tas nozīmē? Ne visu iztērējam, un turam savus līdzekļus ne tikai bankas kontā, bet arī ieguldāmies, lai kļūtu turīgāki. Tas būtu mans ieteikums.

Kur Jūs ieteiktu ieguldīties? Ir cilvēki, kas saka, ka nepērkat akcijas, pērkat zeltu, jo uz to var paļauties.

Konkrētus ieteikumus nedrīkst nevienam sniegt, katram pašam jādomā ar savu galvu, tas arī likumdošanā ir noteikts, bet, manuprāt, laba vieta, kur sākt ir Baltijas akcijas un tieši tāpēc, ka tie uzņēmumi mums ir tepat. Mēs viņus varam iepazīt un izvēlēties, vai mēs ieguldīsim šajā biznesā vai nē. Jādomā gluži tāpat kā mums piedāvātu kāds draugs vai paziņa ieguldīties, mēs ļoti rūpīgi izvērtētu – paprasītu biznesa plānu, izpētītu, kas tirgū notiek. Novērots, ka cilvēki bieži vien aizraujas, līdz galam neizdara priekšizpēti. Ieguldot akcijās viņi paļaujas uz minējumiem, bet tā vietā vajadzētu kārtīgi iepazīties ar visu, izpētīt, un tad, kad mēs esam to apzinājuši, sapratuši, ka tas ir piemērots mums un ir par pievilcīgu cenu, attiecīgi varam veikt ieguldījumu. Un vietējo uzņēmumu priekšrocība ir tāda, ka mums nav valodas barjeras, kulturālās barjeras – varam plus mīnus saprast kā šie cilvēki domā, kā viņi rīkojās. Tā ir pieejamība – mēs varam aiziet uz šo uzņēmumu akcionāru sapulcēm, satikties un parunāties ar uzņēmumu valdes priekšsēdētājiem un padomes locekļiem. Tas ir kaut kas neiedomājams citās valstīs, piemēram, ASV – vai mēs varam tikt uz semināru aprunāties ar Elonu Masku vai Marku Cukerbergu? Mēs nevaram. Bet Latvijā tā ir pieņemta prakse – tiek rīkoti vebināri, gada finanšu pārskati. Mēs varam uzdot jautājumus. To es varu teikt no pieredzes. Mēs varam tikties dažādos pasākumos. Runājot individuāli ar uzņēmuma vadītājiem, mēs paši iesaistāmies un pat ietekmējam uzņēmumu darbību Latvijā, jo tomēr tas tiek ņemts vērā.

Jāpiemin, ka šobrīd arī ir iespēja kādā no Latvijas bankām ieguldīt Baltijas akcijās bez komisijas maksas un attiecīgi šiem te pirmajiem soļiem ieguldījumos nevajag būt tūkstošos eiro, tie var būt pat, piemēram, daži eiro. Spert pirmos soļus, nopirkt akcijas, saprast, kā tas darbojas, sākt saņemt dividendes, sākt izmantot citus akcionāru labumus un kopumā šajā visā iesaistīties. Es teiktu, ka tas ir ļoti labs sākuma punkts. Un tālāk pēc tam jau katrs pats virzās pēc savas intereses – tie var būt gan pasaules, globālie akciju tirgi, gan Eiropas, Amerikas, ļoti dažādi, bet viss kārtīgi jāizpēta.

Un tālāk jau ir jautājums, cik daudz laika esam tam gatavi veltīt. Ja mēs gribam ieguldīt pēc iespējas mazāk laika izpētei, tad izmantojam pasīvās ieguldīšanas stratēģiju – ieguldām indeksu fondos, kur mēs varam rēķināties ar plus mīnus ilgtermiņa vidējo ienesīgumu. Ja mums interesē ieguldīties atsevišķās akcijās, tad jārēķinās ar to, ka būs jāvelta vairāk laika šim pasākumam – vismaz dažas stundas nedēļā. Un tad tam ir jābūt tiešām tā, ka tas interesē. Ja mums tā būs piespiešanās, tad visdrīzāk nesanāks. Komentējot par citiem ieguldījuma veidiem, ir ļoti jāskatās, kas pašam ir visatbilstošākais un kas interesē. Ja mēs salīdzinām standarta klases aktīvu akcijas un obligācijas, tad ilgtermiņā akcijas nopelna vairāk nekā obligācijas pēc vēsturiskiem datiem.

Par ieguldījumu nekustamajā īpašumā. Tā vērtība attīstītos tirgos pieaug plus mīnus līdz ar inflāciju, attiecīgi ja mēs vienkārši turam nekustamo īpašumu, tad ienesīga rezultāta nebūs. Rezultāts rodas, ja mēs šo īpašumu izīrējam, bet, kas šobrīd ir ļoti aktuāli, it īpaši jaunākām paaudzēm, teiksim tā, viņiem negribās “ņemties” ar nekustamo īpašumu. Kamēr ir viens īrnieks un viens dzīvoklis, tad ir salīdzinoši vienkārši, bet tad kad tie paliek 5-10, tad tu kļūsti par NĪ apsaimniekotāju, remontē veļasmašīnas, kanalizāciju un veic citus pienākumus. Var izvēlēties arī citu variantu – šīs pašas investīcijas var dažas stundas nedēļā veltīt, sēžot vienalga vai savā dzīvoklī, vai lauku mājā, vai vēl kaut kur vasarnīcā, pētot, kas notiek pasaulē un savu kapitālu ieguldīt tur. Tas ir ļoti atkarīgs no tā, kam mēs dodam priekšroku.

Savukārt par ieguldījumiem zeltā. Zelts ir labs instruments, lai ilgtermiņā saglabātu līdzekļu pirktspēju, bet zelts nav vērtību radošs aktīvs. Ja mēs ieguldām uzņēmuma akcijās, tad uzņēmums ražo pakalpojumus un preces, pēc kurām ir pieprasījums, kā rezultātā uzņēmums spēj nopelnīt un klienti ir laimīgi. Attiecīgi rodas pievienotā vērtība, un arī akciju cena var augt un nodrošināt peļņu. Tāpat ir arī ar obligācijām vai aizdevumiem – mēs aizdodam naudu, un uzņēmums to var izmantot savu vajadzību īstenošanai, par ko maksā procentu maksājumus – rodas tā pievienotā vērtība (ieguldījumam). Savukārt zelts tas ir aktīvs, kurš nerada pievienoto vērtību tiešā veidā, attiecīgi, ja mēs ieguldām salīdzinoši īsā termiņā, tad tā ir spekulācija. Nu tā godīgi pašam sev tas jāpasaka, ka tā ir spekulācija, bet pavisam ilgā termiņā (vairāki gadu desmiti), tad ir tāds teiciens, ka pirms simts gadiem par vienu zelta lunci varēja nopirkt labu uzvalku un šodien par vienu zelta lunci var nopirkt labu uzvalku. Tas ir veids kā vienkārši saglabāt naudu, bet es tomēr vedinātu uz to, ka būtu jācenšas naudas līdzekļus vairot.

Kā Jūs komentētu pieaugušās procentu likmes, EURIBOR straujo kāpumu? Un kā ir ar peldošajām procentu likmēm? Kā tas viss ietekmē iedzīvotājus?

Par procentu likmēm jāsaka, ka tas ir tiešām vēsturisks precedents, ka tās ir tik strauji pieaugušas. Tās agrāk ir augušas, bet tik strauji kā šobrīd nekad. Un kāpēc vispār procentu likmes tiek celtas? Iemesls ir tajā, lai slāpētu ekonomisko aktivitāti – tad cilvēki mazāk pērk, mazāk būvē nekustamos īpašumus un tā visa rezultātā ir mazāka ekonomiskā aktivitāte. Mērķis cīnīties ar inflāciju. Bet, kas ir noticis – par laimi, mēs esam ES. Ja mēs nebūtu eirozonā, tad, visticamāk, būtu sava vietējā finansēšanas likme, kura būtu tuvāk inflācijas likmei, t.i. 10-20%. Attiecīgi šodienas EURIBOR 4% apmērā izskatītos vienkārši kā saldais ēdiens. Bet, tā kā mēs esam eirozonā, tad mums ir lielas atšķirības starp pārējo Eiropu, kur vecajā Eiropā bieži vien ir hipotekārie kredīti ar fiksētām likmēm, savukārt mums ir pārsvarā tikai mainīgās likmes (bankas pamatlikme + EURIBOR). Ko tas nozīmē dzīvē? Procentu  likmēm pieaugot, vairs nevaram atļauties ņemt jaunus kredītus. Šobrīd tirgus tiešām ļoti būtiski bremzējās, un tā tas notiek visā Eiropā. Atšķirības ir tajā, ka tur, kur Eiropā ir paņemti kredīti ar fiksētām likmēm, viņiem nav šīs te ietekmes uz maciņu no procentu likmju pieauguma, bet mums tas ir “dubultslāpējiens” ekonomikai, jo mums ir lielāks īpatsvars ar mainīgajām likmēm. Vienlaikus tiek bremzēta jaunu darījumu aktivitāte un tajā pašā laikā dēļ mainīgajām likmēm tiek būtiski mazināta pirktspēja tiem, kuriem ir šie te kredīti. Te vienas receptes nav – labāks vai sliktāks lēmums no valdības puses, visticamāk, būs, bet skaidrs, ka vieglas izejas šeit nav. Vienkārši nāksies šos laikus pārdzīvot.

Visticamāk būtu jārēķinās ar to, ka šādas likmes ir ilgtermiņa norma. Iepriekšējā desmitgade drīzāk izņēmums, ka tās bija netipiski zemas. Attiecīgi es gribētu aicināt neatrasties cerībās, ka pēc gada likmes būs krietni zemākas un atpakaļ pie nulles, bet varbūt es kļūdos. Savukārt tiem, kuriem ir brīvie līdzekļi, tas dod lieliskas iespējas ieguldīt. Šobrīd par ļoti zemu risku var saņemt arī ļoti labus ienesīgumus. Tai skaitā arī, piemēram, valsts krājobligācijas, kas vēl joprojām ir maz izmantots instruments, kur cilvēki var aizdot savai valstij. Īstenībā drošāka ieguldījuma mūsu valsts ietvaros nemaz nav un turklāt šie te procentu maksājumi netiek aplikti ar nodokļiem. Attiecīgi bankām būtu jāpiedāvā krietni augstāki depozīta procenti, lai spētu ar šo pakalpojumu konkurēt. Te diemžēl mums vēlreiz jāatgriežas pie tā cilvēku pasīvuma par to, ka viņi par savu naudu tik daudz nerūpējās, kā man to gribētos un kā, manuprāt, vajadzētu būt. Ja mēs novirzītu brīvo naudas līdzekļu plūsmu savai valstij, tad tas būtu labi ilgtermiņā un veicinātu izrāvienu.

Rakstu sagatavoja Helēna Rozalinska

Leave a Reply