Jāņa Drulles veiksmīga biznesa recepte

Uzņēmējam Jānim Drullem un AS “Fēnikss” piemīt kaut kas no šī mītiskā putna īpašībām – lai vai kādas krīzes, tiek rasts risinājums pat šķietamās bezizejas situācijās. Ar apbrīnojamu mērķtiecību, pacietību un rūpīgu ikdienas darbu Jānis Drulle turpina attīstīt un paplašināt viņa pārvaldībā esošos uzņēmumus, iemantojot savu darbinieku un kolēģu cieņu. Savukārt, kā viņam savos ēdināšanas uzņēmumos izdodas savienot teju vai nesavienojamo – ātri, lēti, garšīgi –  arī par to šajā sarunā.

Karstā vasaras dienā Jūrmalā, Majoros koku ēnā paslēpies “Bistro”, no kura rindas stiepjas pat uz ietves. Bet cilvēki ir gatavi gaidīt, jo uzraksts – ātri, lēti, garšīgi – nav tikai sauklis vien. Ēdiens kā mājās gatavots un cenas, kā saka, neatstāj bez apakšbiksēm. Jānis Drulle smaidot piebilst: ”Esam “fāstfūds” ar cilvēcisko seju.” Viņš atzīst, ka viena noveiksmes atslēgām ir prasme izveidot komandu ar uzvarētāja garu, kā arī pieredze un daudzpusīga zināšanu bāze. Iegūtas divas augstākās izglītības – RPI ķīmijas fakultāte un LU finanšu un tirdzniecības fakultāte. Tāpat vērtīga pieredze “Rīgas tekstils” ģenerāldirektora un Jūrmalas tirdzniecības pārvaldes priekšnieka vietnieka amatos. Ar šādu arsenālu, kā dziesmā – lai vai kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri!    

    Kāda pašlaik izskatās jūsu saimniecība?

  AS “Fēnikss” ēdināšanas sektoru sastāda 7 skolu ēdnīcas un Majoros esošais  ‘’Bistro’’. Vēl firmas īpašumā ir vairākas kafejnīcas, ko gan šobrīd iznomājam. Šāds salikums mums  ir ļoti veiksmīgs, jo Jūrmala ir sezonalitātes pilsēta, kur apgrozījums vasarā vairākkārt pārsniedz apgrozījumu nesezonas mēnešos. Tāpēc skolu ēdnīcu darbinieki vasarā var strādāt ‘’Bistro’’ un citos firmas objektos, bet pārējā laikā galveno vērību varam pievērst skolēnu ēdināšanai.

Jūs droši varat sevi saukt par skolu ēdināšanas speciālistu?

Skolu ēdnīcas ir ārkārtīgi atbildīgs darba lauks. Mazākā kļūda vai higiēnas problēmas, un jau vakarā esat ‘’Panorāmas’’ sižetā. Mums līdz šim, paldies Dievam, ir vienmēr izdevies veiksmīgi realizēt skolēnu ēdināšanas pakalpojumu. Ir skolas, kur bez pārtraukuma darbojamies jau no 1996.gada, neskatoties uz daudzajiem konkursiem. Acīmredzot pakalpojums vienmēr ir bijis pietiekami kvalitatīvs.

Ar īpašs šis ēdināšanas sektors?

 Ir daži principi, ko stingri ievērojam, darbojoties skolās. Pirmkārt, tā ir rūpīga izejvielu piegādātāju atlase, labāk varbūt dārgāk, bet kvalitatīvāk. Otrkārt, regulāri monitorējam situāciju, veicot plašas aptaujas starp skolēniem un pedagogiem, tas dod iespēju laikus pamanīt problēmas un saņemt vajadzīgos ierosinājumus darba uzlabošanai. Šajā kontekstā ir arī uzstādījums, ka skolas ēdnīca nav ‘’valsts valstī’’, kā tas dažviet novērojams, bet gan iecirknis, kas organiski iekļaujas skolas dzīvē, un palīdz risināt praktiskas problēmas skolu vadībai. Ieklausāmies vecāku un pedagogu viedokļos, piemēram, par bufetes produkcijas pieejamību. Gandrīz katrā skolā tas ir nedaudz savādāk, citur grib bulciņas, citur ne.

Kā jums izdodas bērnus pierunāt ēst veselīgi?

Vissvarīgāk ir panākt, lai bērni ar apetīti ēstu garšīgu tradicionālo ēdienu, kas ir viens no veselības strūrakmeņiem, īpaši mūsdienās, kad visapkārt tik daudz vilinošu surogātu. Nereti pat nākas konstatēt, ka skola ir vienīgā vieta, kur bērns saņem veselīgu silto ēdienu. Pēc ilgiem meklējumiem esam atrisinājuši siltā ēdiena problēmu. Otros ēdienus un piedevas, reizēm arī zupas, uz galdiem pasniedzam 5 litru termosos, kas dod iespēju ēdienam būt vienmēr siltam, dod iespēju variēt uz šķīvja liekamā ēdiena daudzumu, kam vairāk, kam mazāk, atbilstoši konkrētā skolnieka vēlmēm, kas padara procesu higiēniskāku un darbiniekiem ritmiskāku. Pie sevis brīnos, ka šādu mūsu pieredzi nepārņem, neesmu dzirdējis ka vēl kur tā būtu.

Kādu vēl savu pieredzi jūs ieteiktu citiem skolu ēdinātājiem?

Jau teicu, ka cenšamies nebūt ‘’svešķermenis’’ skolā. Lai gan pēc līgumiem mūsu atbildības zona ir virtuve, palīdzam skolu vadībai izveidot arī mājīgu un skaistu ēdamzāli. Pērkam mēbeles, palīdzam remontēt, bagātinām ar gleznām un skaistiem panno. Tas viss kopā rada sajūtu, ka ēdnīca ir ne tikai vienkārši ēstuve, bet arī atpūtas, relaksācijas un veselības vieta. Un vēl  personāls. Skolu šefpavāri ir īpaši cilvēki. Ja nemīl bērnus un cilvēks nav labestīgs, skolā nav ko darīt. Visi mūsējie ir tādi, ne velti saka, ēdiena garša un tā īpašības lielā mērā ir atkarīgas no gatavotāja attieksmes.

Vai tāpēc jūs esat pieprasīts no skolu puses?

Problēma skolēnu ēdināšanā ir konkursi. Iepirkumu birojs līgumus slēdz uz diviem gadiem, nemaz neesi attapies no iepriekšējā, kad jau atkal jauns konkurss. Jūrmala sedz ēdināšanas izdevumus visiem skolēniem, līdz pat 12.klasei, tāpēc pretendentu vienmēr ir pietiekami. Bet konkursu noteikumi ir tādi, ka īstenībā galvenā sacensība ir nevis starp labākajiem darba darītājiem, bet labākajiem projektu rakstītājiem. Iepriekšējā darba pieredze, atsauksmes vai rekomendācijas netiek ņemtas vērā. Iznāk ka sacensība ir, vai kāds neielaidīs kādu nejaušu tehnisku kļūdiņu, vai it kā savāks vairāk ‘’zaļās karotītes’’ piegādātāju, vai vairāk piestrādās pie brīvās izvēles ēdienkartes, kurai īstenībā ir maza praktiska nozīme. Tas viss bieži vien nav kopsakarā  ar reālo pakalpojuma kvalitāti firmai darbojoties skolā.

Viena no jūsu vizītkartēm ir “Bistro” Majoros, kas ir nemainīgi populārs!

Vasarā par galveno ēdināšanas rūpju objektu kļūst ‘’Bistro’’. Tā ir vienīgā vieta Majoros, Jūrmalas centrā, kas spēj vienlaicīgi apkalpot lielu apmeklētāju skaitu. Uz ‘’Bistro’’ fasādes lasāms sauklis ‘’ātri, lēti, garšīgi’’. Protams ļoti grūti ir šīs trīs lietas samenedžēt vienkopus. Taču ceram, ka mums tas izdodas. Karstās vasaras dienās apkalpojam līdz pat 700 klientu, bet dažos svētku pasākumos ir bijis pat pāri tūkstotim. ‘’Bistro’’ popularitātes pamatā ir iespēja nobaudīt kvalitatīvu tradicionālo ēdienu par ļoti demokrātiskām  cenām. Viss svaigs, viss turpat gatavots. Smejamies ‘’fastfūds ar cilvēcisku seju’’.

Šai “sejai” šķiet patīk arī radīt atmosfēru?

Jā, arī telpu iekārtojums ir ērts un simpātiskss, zālē 60 vietas, vasaras terasē 50, vēl kompleksā paliela banketu zāle, ar kuru vajadzības gadījumā sēdvietu skaitu varam vēl palielināt. Džeza mūzika, gleznas un fotomākslinieces Indras Kalvānes foto izstāde rada vajadzīgo noskaņu. Indra vairākas reizes gadā nomaina ekspozīciju, atbilstoši gadalaikam, un tā nu jau piekto gadu, agrāk ne visai simpātiskais ‘’Bistro’’ ieejas koridors ir izveidojies par jauku izstāžu zālīti. Publikai ‘’Bistro’’ patīk, un no 10 atsauksmēm 9 parasti ir pozitīvas. Gadās jau arī, kādam kas negaršo, vai nav pietiekami silts, vai darbinieks nav bijis tik laipns cik vajadzētu, bet tas tomēr visai reti.

Tagad ēdinātāji sūdzas teju vai par visu, savukārt jūs itin smaidīgs.

Tiesa noturēt šo stilu un līmeni pēdējos gadus kļūst aizvien grūtāk. Kaut kā pārdzīvojām Covid laiku, kad, lai nezaudētu personālu strādājam trīs līdz četras stundas dienā, tādā traģikomiskā bezpeļņas variantā, piesedzoties ar iepriekšējo gadu uzkrājumiem. Tagad dižķibele ir garām, taču situācija no uzņēmēja viedokļa diez ko rožaina nav. Vislielākā problēma ir kvalitatīvs darbaspēks, kurš šodien izmaksā aizvien vairāk un vairāk. Jo ir taču inflācija un vispārējs cenu pieaugums, cilvēkiem ir jāizdzīvo, jāpērk pārtika, apģērbs, jāsamaksā komunālie utt.. Bet tāds pats izmaksu pieaugums ir arī uzņēmējam – elektrība, siltums, degviela, izejvielu sadārdzināšanās, minimālās algas kāpums utt. Apburtais loks. Ja pietiekami nemaksāsi, aizbrauks uz ārzemēm, īpaši jaunākie, vai pāries pie konkurentiem. Bet cenas var celt tikai līdz zināmām līmenim. Tā nu sanāk, ka peļņa šādā situācijā labākajā gadījumā nodrošina tikai galu savilkšanu, attīstībai daudz kas pāri nepaliek.

Daudzi mūsu slavenie restorāni aizveras, Restorānu asociācijas vadītājs Jānis Jendzis rosina valdību atvieglot nodokļus ēdinātājiem, kāds ir jūsu viedoklis?

Klausos Jāni Jenzi, restorānu asociācijas vadītāju, un saprotu ka šādas problēmas ir pilnīgi visai nozarei. Pēdējos gados aizvērusies gandrīz puse lielo restorānu un vismaz ceturtdaļa mazo. Īpaši uzkrītoši tas ir Rīgā, kur tagad daudz tukšu skatlogu. Ne katrs aizdomājas, ka ēdināšana ir viens no tūrisma industrijas stūrakmeņiem, bet tūrisms, kā zināms ir ‘’eksports ar piegādi mājās’’. Tas ienes ekonomikā daudz ‘’svešas’’ naudas, silda to un palīdz uzturēt. Starp mūsu ‘’Bistro’’ apmeklētājiem ārzemnieki vasarā ir apmēram trešā daļa. Mainījusies ģeogrāfija – krievu un baltkrievu tūristus lielā mērā nomainījuši lietuvieši, poļi, somi, itāļi, vācieši, arī ukraiņu ģimenes, kas te dzīvo. Īpaši ‘’Bistro’’ iemīļojuši tūristi no Izraēlas, kas daudzi te ar ģimenēm viesojas katru vasaru. Mums pat pie sienas ir pulkstenis ‘’Jerusalem’’, ko ‘’Bistro’’ saņēma kā īpašu dāvinājumu.

Izklausās, jauki!

Taču šie visi ir tie apmeklētāji, kas atšķirībā no krievu tūristiem mīl un prot skaitīt savu naudu. Lietuviešiem nešķiet, ka te būtu īpaši lēti. Te varbūt ir lētāk nekā citur Jūrmalā, bet ne Lietuvā. Retais no viņiem zina, ka mūsu ēdinātājiem PVN ir 21%, bet lietuviešiem 9%. Jau tas vien veido cenas starpību 10%, nemaz nerunājot par daudzām citām pozīcijām, piemēram Polijā pārtikai PVN ir apaļa nulle. Samazināts PVN ēdināšanai ir lielākajā daļā Eiropas valstu, sākot no 5% līdz 13%.

Šķiet, ka hroniska kaite ir darbaspēka problēma?

Mani vienmēr ir mulsinājusi tāda Eiropas lieta kā ‘’brīva darbaspēka kustība’’. Teorētiski jau viss būtu labi, bet praktiski tā interesanti sanāk. Cilvēkbērns piedzimst, iet bērnudārzā, skolā, augstskolā, tiek ārstēts, trenēts, aprūpēts, apgādāts. Tas viss izmaksā lielu naudu gan valstij, gan pašvaldībai, gan vecākiem. Un tad kad produkts – darbarūķis ir gatavs, tas paceļ cepuri, un aizbrauc pelnīt nodokļus Vācijā, Īrijā vai Norvēģijā. Ak, būtu jau jauki, ja būtu darbaspēka kustība arī pretējā virzienā. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka Austrumeiropa objektīvu apstākļu dēļ nevar un vēl ilgi nevarēs algu ziņā līdzvērtīgi konkurēt ar vecajām Eiropas valstīm. Kaut ka te īsti neštimmē. Lai cik draudzīga un vienota būtu Eiropas savienība, bet maciņš tomēr katram savs. Aizbrauc jaunākie un darba spējīgākie. Mani meitai no klases biedriem jau 2/3 ir ārzemēs.

Cik lielā mērā jūs izjūtat darbinieku trūkumu?

‘’Bistro’’ pagājušajā sezonā praktizējās divi lieliski puiši, tagad viens ir Slovēnijā, otrs Norvēģijā. Ikviens politiķis teiks, ka Latvijas nākotnei svarīgākais ir ieguldīt naudu izglītībā, bet kaut kur te ir arī tukšās mucas efekts. Kaut kā tam visam būtu jākompensējas, jo izteikti lielākā aizbraucēju daļa iedzīvojas un atpakaļ nebrauc. Kaut kāda līdzība ar ziloņkaula laikiem. Darba roku deficīts šobrīd ir visās nozarēs, bet ēdināšanā  tas ir īpaši izjūtams lielā roku darba īpatsvara dēļ. Ēdināšana sevišķi izjūt augstos darbaspēka nodokļus, kas raksturīgi Latvijai. Pat salīdzinot ar kaimiņiem Lietuvu un Igauniju tie stipri augstāki. Daži glābjas pelēkajā zonā, bet tas, protams, nav nekāds risinājums.

Te aktualizējas jautājums par viesstrādniekiem?

Runājot par viesstrādniekiem, šobrīd vienīgie reālie, kas palikuši ir ukraiņi. Mums ‘’Bistro’’ līdz pat pagājušam mēnesim strādāja pavāre no Harkovas, ļoti labs darbinieks, bet aizbrauca uz dzimteni. Indieši, ķīnieši vai tadžiki nav nopietns variants. Tā kā šobrīd joprojām stabili nodarbojamies ar darbaspēka eksportu, nevis biznesam tik nepieciešamo importu vai esošā darbaspēka saglabāšanu. Latvija pēdējos gados daudz aizņemas, tagad atkal plāno 2 miljardus. Tas ir 2000 miljonu, vai 20000 simttūkstošnieku. Nezinu, kur tāda nauda paliek, jo man vienmēr šādos jautājumos acu priekšā ir manas dzimtās Salacgrīvas tilts, kurš ir VIA ‘’Baltica’’ sastāvdaļa, un kurš jau ir tik traģiskā stāvoklī, ka transportu laiž tikai pēc luksofora principa. Tilta remontam vajag 12 miljonus, kurus institūcijas jau nevar atrast 20 gadus. Viss salīdzinājumā.

Jūrmala, lai vai kā, tomēr joprojām ir tūristu iemīļota vieta un šogad izskatās gana apmeklēta.

 Patiešām – ko nu par problēmām. Neskatoties uz divām krīzēm, Jūrmala šovasar par viesu daudzumu nežēlojas. Nozīme ir arī tam, ka Jūrmalas Dome brīvdienās rīko daudz tūristu piesaistes pasākumu, arī tas, ka abos pilsētas galos ir bērnu atrakciju parki. Nemaz nerunājot par lielisko Jūrmalas pludmali un koncertzāli “Dzintari”. Tā kā biznesā šogad veicas tīri labi, ne tikai ēdināšana, bet arī mūsu veikalu un mūsu nekustamo īpašumu sektors priecē. Nebūtu augšminēto problēmu ar darbaspēku, varētu domāt atkal par kādām nopietnākām investīcijām.

Jūs izskatāties teju vai nenogurdināms, kur smeļaties enerģiju?

 Enerģijai un dzīvespriekam spēkus smeļos sportā. Jaunības gados tā nopietnāk nodarbojos ar boksu, bet pēc tam pievienojās basketbols. Mūsu firmai ir vairāk kā 30 gadu un visu šo laiku esam īrējuši dažādas Jūrmalas sporta zāles, kur vienmēr bijis daudz spēlētgribētāju, bet kur  nevienam nekas nav bijis jāmaksā. Kam kori, kam medības, man basketbols. Vienmēr firmai ir bijusi komanda kādā no Latvijas basketbola līgām. Sešus gadus ‘’Jūrmala/Fēnikss’’ cīnījās Latvijas augstākajā līgā un arī Baltijas basketbola līgā. Mūsu kontā ir uzvaras pār Igaunijas un Somijas čempioniem, arī Latvijas grandiem   VEF un Ventspili. Pēc Jūrmala/Fēnikss vēl 3 gadus atbalstījām komandu ‘’Jūrmala’’, kas aizcīnījās līdz pat Baltijas līgas vicečempiona titulam, finālā dramatiskā cīņā zaudējot lietuviešiem. Joprojām esmu LBS padomes loceklis. Neskatoties uz cienījamiem pases datiem, man vēl izdevās gūt punktus visai respektablajā 2022.gada Jūrmalas čempionātā, komandas ‘’ Fēnikss/Bistro’’ sastāvā. Smejamies, ka to varētu atzīmēt Jūrmalas Ginesa rekordu grāmatā.

Vai jums ir arī vēl kādi hobiji?

 Savulaik pelnīju naudu spēlēdams saksofonu. Vienubrīd pat Raimonda Raubiško vadītajā ansamblī. Smejos, ka 25 gadu vecumā man bija vairāk brīvas naudas nekā tagad. Bet nu tad nāca diskotēku ēra, un vajadzēja meklēt nopietnākus iztikas avotus. Bet mīlestība uz mūziku ir palikusi, un Dzintaru koncertzāle ar savu lielisko repertuāru šajā ziņā sniedz visas iespējas. Mana pirmā izglītība bija RPI, tagadējā Tehniskā universitāte, ķīmijas inženieris tehnologs. Vienubrīd mācījos neklātienes aspirantūrā Maskavā, bija ļoti perspektīva tēma, ar lielu ekonomisko efektu. Bet tomēr tēmas tehniskie rezultāti nesanāca kā iecerēts, un dzīve iegrozījās savādāk. Bet kā saka, viss notiek, uz labāko, tā kā tam jānotiek. Pieminu šīs lietas, jo dzīvē viss, kas tavā aktīvā, kaut kādā brīdī noder.

Vēl varu piebilst ka nu jau kādus 20 gadus kalpoju Torņakalna baznīcas draudzē, svētdienās iezvanu lielo baznīcas zvanu. Ceru, ka varbūt kāds bonusiņš tiks pieskaitīts, kad nāksies tur augšā par grēkiem taisnoties.