Regīna Toča: “Lats” bija, ir un būs!

Viena no “SIA Latvijas Tirgotāju savienība” un veikalu tīkla “Lats”  dibinātājām Regīna Toča, neraugoties uz satraucošajām prognozēm par krīžu viļņiem Latvijā un pasaulē, nākotnē raugās cerīgi: “Pat, ja pēc dabas neesmu optimiste,  tomēr tajā pašā laikā saku –  vienmēr ir jātic labajam.” Arī par savu lolojumu “Lats”, viņa ir pārliecināta, ka arī turpmāk tas veiksmīgi darbosies, jo “Lats” ir kas vairāk nekā tikai veikalu tīkls.  Tas ir kļuvis par daļu no mūsu sabiedrības dzīvesveida, it īpaši laukos.

Lietišķās sievietes elegance, kuras tēlu apģērbā izceļ košas krāsas un akcenti, iedrošinošs rokas spiediens, atvērtība komunikācijā ar spēju pasmaidīt par sevi: “Esmu prasīga pret sevi un saviem kolēģiem”  Regīna Toča droši vien varētu uzrakstīt aizraujošus memuārus par Latvijas tirdzniecības vēsturi pārmaiņu laikos. Studējusi Latvijas Universitātē, Tirdzniecības fakultātē un tālāk jau 1973. gadā uzsākusi darbu Tirdzniecības ministrijā, kur pavadīti 24 gadi.

Pēc darba valsts iestādē pārgājāt uz privāto biznesu, kas jūs pamudināja uz šādu soli?

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sākas pārmaiņu laiks sabiedrībā un ekonomikā. Mūsu tirdzniecībā aktīvi sāka sevi pieteikt uzņēmēji no Lietuvas, kas vēlējās izveidot pirmo veikalu tīklu AIBE franšīzi. Tā manā biogrāfijā parādījās AIBE, kas joprojām turpina veiksmīgi strādāt. Tas bija interesants laiks un arī liels izaicinājums, pārejas laikā uzsākt kaut ko jaunu un izveidot visu no nulles. Šajā laikā Latvijā visi mazie veikali bija katrs pats par sevi, katrs cīnījās atsevišķi par sortimenta dažādību un piegāžu nepārtrauktību Lietuvā jau bija izveidots tīkls, kas apvieno mazos tirgotājus un viņi vēlējās šādu tīklu izveidot arī pie mums. Bet, lai šo nodomu īstenotu, tam bija vajadzīgi zinoši vietējie kadri ar pieredzi tirdzniecībā. Atceros, kā mēs toreiz apbraukājām visu Latviju, uzmeklējot un uzrunājot mazo veikalu īpašniekus. Cilvēki bija jāpārliecina, par to kādas būs priekšrocības kļūstos par tīkla dalībniekiem – par piegādēm, sadarbību ar ražotājiem un lielajiem vairumtirgotājiem, tīkla sniegto atbalstu krīzes situācijas un labāku konkurētspēju brīva tirgus apstākļos. No malas raugoties, tirdzniecība izskatās visai vienkārša nodarbošanās –izsist kasē čeku, uzlikt  uzcenojumu precēm. Bet ir daudz jāstrādā, piemēram, ar piegādātājiem, lai tie par prioritāti neizvirzītu sadarbību ar lielajiem tirdzniecības tīkliem, bet arī mazajos lauku veikaliņos piegādes notiktu atbilstoši noslēgtajiem līgumiem.

Ja jau jūsu darbošanās AIBE bija veiksmīga, kāpēc tad nolēmāt darīt ko citu?

Tas bija ļoti interesants laiks, bet šis posms bija noslēdzies un bija laiks sākt kaut ko jaunu. Radās jautājums, kāpēc gan Lietuvas uzņēmēji var izveidot šādu mazos tirgotājus apvienojošu tīklu, bet mēs nē? Pārliecību par šādu soli piešķīra arī tas, ka strādājot AIBE bija iepazīti savas jomas profesionāļi.  Ļoti zinošs, ar labām organizatora spējām apveltīts izrādījās Raimonds Okmanis. Viņa priekšrocība – liela pieredze tirdzniecības organizēšanā, savukārt mans trumpis, sadarbība ar piegādātājiem un darbs ar dažāda sortimenta preču grupām .Tā radās ideja izveidot nacionālu, Latvijas uzņēmēju pārstāvētu, tirdzniecības tīklu. Un tā pirms 15 gadiem tika nodibināta “SIA Latvija Tirgotāju savienība”, kas ir apvienojoša, koordinējoša pārvaldes struktūra jau ļoti plaši pazīstama  “Lats” veikalu tīklam.

Ceļojot pa Latviju, veikali “Lats”, šķiet, ir vai katrā pilsētā un ciemā, cik liela ir jūsu saimniecība?

Mūsu apvienībā ir apvienojušies 500 veikali, bet kopā ar horeka, vairumtirdzniecību, benzīna uzpildes stacijām tās ir aptuveni 700 tirdzniecības vietu, savukārt “Lats” apgrozījums pagājušajā gadā sastādīja 250 miljoniem eiro.  Esam aprēķinājuši, ka ieņemam  5% no Latvijas mazumtirdzniecības tirgus apgrozījuma. Mēs jau ilgu laiku  mazumtirdzniecības tīklu konkurencē esam ieņēmuši trešo līdz piektajai vietai. Turklāt varam lepoties, ka esam vietējais veikalu tīkls.

Bet vai nav tā, ka pircējam tomēr noteicošā ir cena, nevis citi apsvērumi?

Te es vēlos norādīt, ka mazie veikali ir tie, kas pārstāv tirdzniecību savā pagastā, jo, kā novērots, lauku rajonos lielveikalu nav un visticamāk arī nebūs. Mazie veikali atbalsta vietējos iedzīvotājus, veido ap sevi sociālo vidi, kā arī rada darba vietas.

Pašlaik arī valdības līmenī tiek domāts, lai atbalstītu vietējos uzņēmējus, vai tas iespējams globālā tirgus apstākļos ?

Diemžēl, Latvijā daudzi, sākotnēji vietējiem uzņēmējiem piederoši uzņēmumi, objektīvu un subjektīvu apstākļu dēl, ir mainījuši īpašniekus. Šobrīd, tādi vēsturiski uzņēmumi kā LAIMA vai SPILVA pieder ārvalstu kapitālam. Jautājums ir, vai šī brīža vietējā kapitāla uzņēmumi spēs turēties pretī globālās ekonomikas spiedienam?. Protams, ka šādas konkurences apstākļos, kad ik mēnesi tiek atvērti lielie tirdzniecības tīkli – “Rimi”, “Maxima”, “Spar”, “Lidl”, vietējiem mazumtirgotājiem ir grūti ar tiem konkurēt.

Un kā šajā, ne visai rožainajā ainā, redzat un plānojat “Lats” turpmāko darbību?

Es varu droši teikt – “Lats” bija ir un būs!  Tas nav apspiežams, uzņēmumi strādā – ir veikali, kas tiek slēgti, bet tajā pašā laikā tiek atvērti jauni. Mūsu moto –Tavs piemājas veikals – joprojām ir aktuāls. Pašlaik “Lats” pilnveido savu interneta veikalu, kas nepārtraukti tiek papildināts ar jaunu preču klāstu un strādā pie servisa nodrošinājuma uzlabošanas.

Zemkopības ministrs Didzis Šmits saistībā ar piena krīzi ir pievērsis uzmanību tam, ka nav pareizi, ka veikalos dominē nevis vietējie piena produkti, bet importa prece. Vai atbalstāt šo ideju, ka priekšroka dodama vietējiem produktiem un precēm?

Uzskatu, ka mums ir jāstrādā pie tā , lai atbalstītu nedaudzos vietējos ražotājus, Iespēju robežās tirgotājiem prioritāri ir jāiepērk mūsu produkcija, mūsu gaļas izstrādājumi, maize, piens.

Pašlaik valdības līmenī notiek diskusijas par lielo tirdzniecības centru darba laika ierobežošanu, kā jūs redzat, kā to vajadzētu organizēt?

Es atbalstu šo ideju – ja ne sestdien, tad svētdien noteikti lielveikaliem vajadzētu būt slēgtiem. Šāds regulējums dotu kaut nelielas priekšrocības mazajiem veikaliem, tas ļautu tiem izdzīvot un tie kļūtu par redzamāku spēlētāju tirgū. Tas attiecas arī uz lauku veikaliem. Kā varam novērot, sestdienās cilvēki atpūšas, bet svētdienās dodas uz kādu tuvāko lielāko pilsētu, piemēram, Valmieru, kur apmeklē  tirdzniecības centru. Diemžēl Latvijas sabiedrībā ir izveidojusies tendence pavadīt laiku veikalos, kur bērniem ir nodrošināta pieskatīšana un izklaide, bet vecāki tikmēr var izdarīt nepieciešamos pirkumus. Esmu daudz bijusi ārvalstīs un redzējusi, kā darbojas šādi  darba laika ierobežojumi. Piemēram, Zviedrijā, Vācijā svētdienās veikali ir slēgti.

Par vienu no mazo veikalu problēmām ir kļuvusi depozītiepakojuma savākšana. Vai redzat risinājumu, kā atrisināsies šis konflikts ar DIO?

 Tā gan nav tieši mana atbildības sfēra, bet tajā pašā laikā es esmu piedalījusies pārrunās par šo tēmu un jāteic, ka uzlikt kā obligātu pienākumu izvietot šos savākšanas iekārtas 60 vai 100 kvadrātmetrus lielā veikalā – ir ļoti nepārdomāts solis. Pašlaik notiek aktīvas pārrunas, lai to mainītu. Jo citādi pārdevējai lauku veikalā, kur darbinieku skaits ir neliels, ir jāapkalpo gan pircēji pie kases, gan jāpaspēj iztukšot taras savākšanas aparāts. Turklāt ir strikti jāievēro higiēnas noteikumi,  kas strādājot pārtikas tirdzniecības jomā ir obligāts nosacījums. Ja valdībā būs domājoši cilvēki, uz ko es ceru, tad sekos izmaiņas. Bet, tajā pašā laikā, lai arī pēc dabas neesmu izteikta optimiste, es saku – vienmēr jātic labajam! Es ļoti ceru, ka  atbildīgās institūcijas ieklausīsies un pieņems racionālu, loģisku un pārdomātu lēmumu. Nevēlos kritizēt valdību, bet, tas, ar ko bieži nākas saskarties ir , ka daudzi jautājumi vispirms tiek pieņemti un tikai pēc tam domāts, kā to izpildīt. Tiešām ceru, ka ar kopīgam pūlēm mums izdosies rast risinājumu, jo DIO sistēma šādā izpildījumā nav spējīga darboties efektīvi.

Kā, jūsuprāt, ir mainījušies mūsdienu cilvēku ēšanas, pārtikas iegādes paradumi?

Skatoties uz savu ģimeni, atceros kā manā jaunībā visās svētku reizēs visu gatavojām paši – mamma cepa un vārīja. Pašlaik ērtāk svētkus svinēt ir restorānos vai kādā viesu namā.  Arī pati ar gatavošanu neaizraujos – pēc intensīvas darba dienas ar piegādātājiem, kad jāsabalansē tīkla dalībnieku intereses ar ražotāju un piegādātāju vēlmēm, lai iegūtu vislabākos vēlamos piegādes nosacījumus, atbraucot mājās, vairs negribas rosīties pa virtuvi.

Kā jūs pati sevi raksturotu?

Man svarīgs ir patiesīgums, melus nevaru ciest! Esmu prasīga, ja kaut kas jāizdara, tad tas ir nepieciešams tūdaļ, nevis  pēc laika. Šajā ziņā jāsaka , ka man ir nejauks raksturs.

Jūsu brīvais laiks, cerams, ka neesat darbaholiķe?

Es esmu, mamma meitai, vecmāmiņa diviem mazbērniem un vecvecmāmiņa mazmazmeitiņai. Patīk pavadīt laiku kopā ar meitas ģimeni. Un man “Lats” arī ir kā bērns par kuru ir jārūpējas. Agrāk biju liela grāmatu lasītāja – atceros padomju laikos, kad grāmatas bija deficīts, tad, ja ko izdevās sabūt, lasījām pat naktī zem segas. Lai vai kā –  tas bija interesants laiks, jo tā bija jaunība. Protams, arī tagad labprāt apmeklēju teātri, operas izrādes.

Ja ļautos pasapņot – kādu jūs redzat sava “bērna” – “Lats” nākotni?

Vēlētos, lai LATS veikalu tīkls vienmēr apvienotu mazos tirgotājus un būtu kā vairogs, kas palīdzētu izturēt arvien pieaugošo konkurences spiedienu. Šeit vislielākā pateicība jāsaka mūsu darba kolektīvam, kurš vienmēr ir atbildīgs pret savu darbu, lojāls, izpalīdzīgs pret tīkla dalībniekiem un tendēts uz lielāku panākumu sasniegšanu. Esmu lepna un gandarīta, ka strādāju kopā ar šādiem kolēģiem.

  Ceru, ka pieņemtie valdības lēmumi politikas un ekonomikas jomā, būs vērsti uz Latvijas iedzīvotāju labklājības paaugstināšanu.

 Savukārt par “Lats” varu atkārtot – tas bija, ir un būs!