“Otto Švarca” mantinieki

Latviešu biznesa leģendas: Jirgensonu impērijas stāsts

1. Kristiāns un Dora Jirgensoni, (sākot no augšas) Rīga, Skats uz Oto Švarca restorānu, Skandalozais Rīgas gaišreģis Eižens Finks, kurš bija saderinājies ar Jirgensonu meitu, kāzas tā arī nenotika, Jirgensonu mazmeita Kristīne Marija Čilvere, kas Otrā Pasaules kara laikā bija Britu slepenā aģente ar segvārdu Fifī

Par Latvijas Pirmās republikas spožuma un turības simbolu – Otto Švarca restorānu – būs dzirdējuši daudzi, taču mazāk zinām par tā īpašniekiem – Jirgensonu dzimtu. Apbrīnas cienīgs veiksmes stāsts par to, kā latviešu zemnieki Kristiāns un Dora Jirgensoni no Ķekavas, kas 1887. gadā sāka savu biznesu kā Rīgas dzelzceļa stacijas nomnieki, kļuva par biznesa impērijas īpašniekiem.

Teksts: Ērika Šmeļkova

Foto Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arhīvs

Ar darījumu cilvēku ķērienu apveltītā Jirgensonu pāra dzīves moto esot bijis: “Nevajag gaidīt, ka laime tev visu metīs klēpī. Sasniegumi meklējami tikai darbā – ar Dieva svētību!” Kristiāns Jirgensons (dzimis 1862. gadā) savas darba gaitas sāka jau trīspadsmit gadu vecumā, strādājot tirdzniecībā. Bet 25 gadu vecumā ar sievu Doru, kura pūrā bija saņēmusi 100 rubļus, uzsāka savu biznesu – sākumā nomājot bufetes Rīgas dzelzceļa stacijā. 1905. gadā viņi no tirgotāja Otto Švarca atraitnes iegādājās jau toreiz iecienītu restorānu, kā arī vīna un delikatešu veikalus. Bet tieši Kristiāns Jirgensons Otto Švarcu pārvērta par vietu, kur pulcējās tā laika inteliģences zieds un smalka publika. Tieši tur, sākot ar 1920. gadu, par tradīciju kļuva valstiski svarīgu dokumentu parakstīšanu atzīmēt ar grandiozu mielastu. Un šie panākumi nebija nejaušība, jo Otto Švarca līmenis turēja līdzi sava laika modernākajiem restorāniem, tostarp ēdienkartes, interjera un mūzikas priekšnesumu ziņā. Izrādās, Kristiāns katru gadu devās uz Parīzi, kur pētīja franču restorānu jaunievedumus, lai paša restorāns Rīgā būtu tikpat smalks. Šim nolūkam Jirgensoni Parīzē pasūtīja modernās mēbeles, savukārt, no Beļģijas – kristālspoguļus. Arī tā laika Eiropas karaliskās personas, Zviedrijas karalis Gustavs V, pat Pāvests Pijs (tobrīd nuncijs Rīgā) atzinīgi novērtējā Otto Švarca līmeni.

Karš, revolūcija un nepadošanās

Bet ceļā uz panākumiem un turību bija brīži, kad tika zaudēts teju vai viss bizness. Tā Pirmā pasaules kara laikā Jirgensoni kopā ar savu uzņēmumu evakuējās uz Pēterpili, kur iegādājās pazīstamo Zmurova vīnu un delikatešu veikalu. Taču pie varas nākušie boļševiki viņiem to atņēma. Atmukuši atpakaļ uz Rīgu, Kristiāns un Dora metās darbos, un tika nodibināta Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrība Ch. Jürgenson – Otto Schwarz. Ar grandiozu balli 1920. gadā Jirgensoni atkal atvēra savu kopš 1915. gada slēgto restorānu. Tajā pašā gadā tika nodibināta liķieru fabrika un vēlāk arī augļu un ogu vīna darītava. Interesanti, ka viņi izveidoja arī vienīgo Kaukāza un Krimas vīnogu vīna pārstāvniecību Rīgā. Toreiz uzņēmuma noliktavās tika uzglabāts ap 25 000 litru labākā ārzemju un ap 72 000 litru vietējā vīna. Liķieru fabrika nesa labu peļņu un trīsdesmitajos gados tā ieņēma vadošu vietu savā nozarē. Akciju sabiedrība Ch. Jürgenson – Otto Schwarz ražoja ķimeli, pomeranci, pīlādzi un vēl citus eksotiskākus liķierus, kur tika izmantotas dabīgās sulas un ekstrakti. Te savu slavas ceļu aizsāka Allažu ķimelis, Pomerancis, Rīgas Balzams; daļa dzērienu tika arī eksportēti. Jau pieminētais Allažu ķimelis jo īpaši iecienīts bija Lielbritānijā. 1930. gadā Ch. Jürgenson – Otto Schwarz piedalījās Beļģijas starptautiskajā izstādē, kur ieguva Grand Prix. Jāpiezīmē, ka Otto Švarcs 1930. gadā traktiernodoklī nomaksāja 22735 latus un Rīgas 1. šķiras restorānu sarakstā ierindojās 6. vietā (galvgalī bija naktslokāls Alhambra, nomaksājot 35 235 latus traktiernodoklī).

Biznesa lēdija Dora

1928. gadā ar sirdstrieku nomirst Kristiāns Jirgensons, kas uz to laiku bija arī Latvijas būvbiedrības, Latvijas Tirgotāju savienības, Rīgas tirgotāju kameras valdēs, kā arī vairāku labdarības biedrību loceklis. Par viņu teica, ka šā vīra vārds bijis vērtīgāks par rakstisku saistību. Bet Dora, kļuvusi par atraitni, nevis bēdās sabruka, bet droši pārņēma impērijas grožus un pat paplašināja biznesu, tajā iesaistot savas trīs meitas, dēlu un znotus. Jāpiezīmē, ka viņa izcēlās ar tam laikam neierasto attieksmi pret saviem padotajiem; proti, viesmīļi tika sūtīti uz ārzemēm pieredzes apmaiņā, kā arī lai uzlabotu valodu prasmes. Darbiniekiem uz maziem procentiem tika aizdota nauda un atbalstīta viņu privātās uzņēmējdarbības uzsākšana. Dorai pašai patika pārraudzīt visus procesus un viņa esot bijusi taisnīguma iemiesojums. Savā 70 gadu jubilejā viņa saņēma īpašu dāvanu – kā uzņēmēja, labdare un mecenāte viņa tika apbalvota ar 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Par to plaši rakstīja tā laika prese, un jāteic, ka ne tikai par vien. Par skandalozu slavu parūpējās Jirgensonu meita un viena no Švarca īpašumu mantiniecēm Alise Lilienfelde. Īsta sava laika feministe un brīvdomātāja par spīti mātes izmisīgajiem protestiem, viņa nolēma saderināties ar pretrunīgu slavu iemantojušo gaišreģi un sapņu tulku Eiženu Finku. Dora dusmās meitai esot nolēmusi atņemt dzīvokli un uzturlīdzekļus, un, iespējams, tāpēc jaunais pāris līdz kāzu maršam tā arī nenonāca. Dorai liktenis bija žēlīgs – viņa nomira 1940. gada sākumā, nepieredzot Latvijas okupāciju un sava darba augļu zaudēšanu.

Negaidīts pavērsiens

Par Jirgensonu īpašumu mantiniekiem ilgi nekas netika dzirdēts, līdz 2000. gadu sākumā uz tiem pieteicās Lielbritānijā dzīvojošā Kristīne Marija Čilvere (1920–2007). Viņa bija Kristiāna un Doras meitas Irmas Juliānas jaunākā atvase. Tēvs – angļu žurnālists Frenks Čilvers –, kas arī tika iesaistīts Jirgensonu biznesa pārvaldīšanā. Kristīnei Marijai izdevās atgūt tikai nelielu daļu no savu senču īpašumiem, kur vienā no tiem F. Candera ielā tika iekārtota moderna dzīvnieku patversme Dzīvnieku draugs. Tiktāl viss skaidrs, bet tad 2014. gada vasarā pēkšņi par Kristīni Čilveri sāka rakstīt teju visi vadošie pasaules laikraksti. Izrādās, ka šī elegantā dāma Otrā pasaules kara laikā ir bijusi Britu slepeno dienestu īpašā aģente ar segvārdu Fifī. Pēc 75 gadiem, kad tika atslepenoti Britu nacionālā arhīva dokumenti, pasaule arī uzzināja par šo neparasto sievieti, līdzīgu latviešu Matai Hari, kas bērnībā pusdienoja restorānā Otto Švarcs.

Kristīnei Marijai bērnu nebija, un arī par citiem radiniekiem drošu ziņu vairs nav. Savukārt mums ir stāsts un piemērs par godīgiem un drosmīgiem cilvēkiem, kas, negaidot, kad laime visu metīs klēpī, soli pa solim izveidoja varenu biznesu.

(Ielauzums, ar lielāku šriftu kaut kur pa vidu otrajā lpp)

Ar darījumu cilvēku ķērienu apveltītā Jirgensonu pāra dzīves moto esot bijis: “Nevajag gaidīt, ka laime tev visu metīs klēpī. Sasniegumi meklējami tikai darbā – ar Dieva svētību!”