Reibinošā Kuba

Novembra sākumā Kubā ieradās latviešu bārmeņu desants, lai piedalītos Pasaules kokteiļu čempionātā. Mūsējo komandu atbalstīt devās arī Dainis Domiņš – uzņēmējs, sirdī bārmenis, LTA valdes līdzpriekšsēdētājs. Viņš atzīst, ka ir apreibis no gūtajiem iespaidiem, jo Kuba, tas ir kā kokteilis, kur sajaukts it kā savā starpā neiespējamais, bet “garša” ir gan neaizmirstama un ļoti uzmundrinoša.

Foto no Daiņa Domiņa privātā arhīva

“Pasaules Kokteiļu čempionāts ir pasākums, kurš saved kopā ne tikai savus amata brāļus, bet daudziem tā ir iespēja satikt draugus no visas pasaules,” stāsta Dainis Domiņš. “Čempionāts risinājās Varadero pilsētā, bet pateicoties mūsu tautietei, kas laimīgi apprecējusies un dzīvo Kubā, mums bija iespēja iepazīt šo zemi un sadzīvi no neformālās puses. Šķiet, ka teju vai visa šīs valsts ekonomika turas uz tūrisma nozares ienākumiem. Tās ir kā divas paralēlās pasaules – kubiešu sadzīve un tūristiem organizētā, visai noslēgtā vide. Kuba patiesi ir unikāla zeme, kur koloniālā laika arhitektūras drūpošā greznība ir iestigusi sociālisma laikmetā. Tam raksturīgās problēmas vislabāk atceras mūsu vecākā paaudze. Garas rindas pēc pārtikas produktiem, veikali, kuros ir tikai cukurs, makaroni, kādi konservi un dzērieni.  Vidējā alga šajā valstī ir ap 50 eur mēnesī. Ceļot iespējams tikai uz pavisam nedaudzām ārvalstīm. Viena no tām – Krievija. Parasti jautā – vai Kubā ir līdzīgi kā pie mums 90 gados – es tā neteiktu. Jā, šeit dzīvokļos ir mazas mājas kafejnīcas, cilvēki pārdod tūristiem suvenīrus, kā arī piepelnās kā gidi. Droši vien vēl kāda rūpala. Pašlaik Kubā, lai arī ļoti lēnām, bet notiek pārmaiņas, bet tādu īpaši revolucionāru noskaņojumu nemanīju. Es to skaidroju ar to, ka ir izaugusi vesela paaudze, kas citādu dzīvi nav redzējuši. Arī piekļuve informācijai, kas notiek pasaulē, Kubā ir visai ierobežota. Internets ir pieejams, bet parastajam kubietim tas ir dārgs prieks. Tāpat kā iespēja iegādāties modernu auto. Pārsvarā tie ir amerikāņu retro auto pārsteidzoši košās krāsās.  No oriģinālās auto markas  visticamāk ir palikusi tikai virsbūve, pārejo kubiešu meistari ir pielāgojuši paši no tā, kas pa rokai. Bet tajā pašā laikā, tas nav mazinājis šīs tautas dzīvesprieku un sirsnību Toties, cik košas krāsas – rozā, zilas, dzeltenas! Jāteic, ka kubiešu ir koša tauta, viņiem patīk ģērbties krāsaini un koši. Šī māka priecāties par katru dienu, par Karību salas nakts burvību, par cilvēcisko attiecību sirsnību ir “lipīga.” Noteikti vēlos atgriezties Kubā, jo vēl tik daudz ko vēlos tur redzēt un izbaudīt!”