Tirdzniecība – dinamiska un mainīga

Indra Granateka ir SIA “Baltstor” prokūriste, fantastiska sieviete, kura ir līdz matu galiņiem nozarē, par kuru deg. Viņa SIA “Baltstor” strādā vairāk nekā astoņus gadus un ikdienas darbā metas ar visu savu enerģiju, pieredzi un zināšanām. 

Runājot par pašu uzņēmumu SIA “Baltstor” ir lielākā mazumtirgotāju kooperācija, kura strādā Latvijā no 2004. gada, apvienojot 95 juridiskās firmas ar vairāk nekā 400 mazumtirdzniecības vietām. Kā vadošais uzņēmums, SIA Baltstor nodrošina optimālus IT risinājumus un mārketinga pārvaldi, kā arī vienotu struktūru un vienotus iepirkuma principus visiem kooperācijas dalībniekiem. 

Iepazīstiniet nedaudz ar sevi.

Esmu viens no retajiem cilvēkiem, kurš dzīvē dara darbu, kuru patiešām ir apguvis un mācījies arī akadēmiski. Esmu ieguvusi grādu Finanšu un tirdzniecības fakultātē- specialitātē tirdzniecības darba organizators un pārtikas prečzinis. Esmu strādājusi abās galda pusēs, ja tā var teikt. Esmu strādājusi arī veikalos kā veikala direktore,tai skaitā vadīju tobrīd lielāko pārtikas veikalu “Minska”. Pēc tam uzsāku darbu dažādos vadošos uzņēmumos Latvijā – AS “Hanzas Maiznīcas” un AS “Latvijas balzams” “AVD”komercdirektores amatā. Bet šobrīd atkal esmu galda šajā pusē un mana ikdiena saistīta ar SIA “Baltstor”jau 

astoņus gadus. Mans ikdienas darbs nozīmē pārraudzīt darba procesu – iepirkumus, noliktavu darbu, sadarbību ar mūsu daudzajiem partneriem visā Latvijā. Un esam  vietējā ķēde, kas sadarbojas ar nekā 400 tirdzniecības vietām Latvijā. Mūsu galvenais darbs ir organizēt preču iepirkumus, nodrošināt  mārketinga aktivitātes, kā arī pārraudzīt mūsu noliktavas, iepērkot, kvalitatīvas preces par konkurētspējīgu cenu. Varu teikt, ka SIA “Baltstor” importē parsvarā  produktus no Eiropas valstīm, kā arī regulāri pārskata sadarbības iespējas ar jauniem piegādātājiem. Pateicoties kompānijas loģistikai un noliktavām – bakalejas, ikdienas, nepārtikas preču un aukstās, kurās temperatūra preču uzglabāšanas laikā ir no 0 līdz +6°C, – preču imports tiek realizēts no piegādātāja līdz pat gala patērētājam. Tāpat varu minēt, ka esam trešā lielākā vairumtirgotāju ķēde Latvijā aiz Rimi un Maximas. Lielākie mūsu  partneri ir Latvijā labi pazīstamie mazumtirdzniecības tīkli Mego un Vesko. 

Ko jums pašai ikdienā nozīmē šis darbs? Kādēļ tas patīk?

Šis darbs ir ātrs, dinamisks,interesants un reizēm arī neparedzams, un tāds ir arī mans raksturs. Visur būt, piedalīties

Kā tirdzniecības nozari ir ietekmējis Covid-19 šo divu gadu laikā?

Šo divu gadu laikā esam iemācījušies strādāt pa jaunam. Ja atgriežamies laikā pirms diviem gadiem, 12. martā, Latvijā sākas kovids, ja tā var teikt. Sākas neliela panika – maskas, ierobežojumi, dezinfekcijas līdzekļi, stiklotie nodalījumi pie kasēm… Viss, kam nu esam gājuši cauri. Sākās arī izmaiņas nefasēto preču pārdošanā. Cepumi, konfektes – viss tiek fasēts. Tas attiecas arī uz bulciņām, kuras vienmēr klientam ir gribējies redzēt svaigas, siltas, smaržīgas, tagad tiek iefasētas un pārdotas tā. Pazūd arī klientam iespēja pašam izvēlēties daudzumu, kuru iesvērt. Nav noslēpums, ka šādi tirgotājam samazinās arī preces realizācijas apjoms. Vēlāk jau sākās problēmas ar preču piegādi, jo ražotāji nebija gatavi, ka tādos vairumos izpirks rīsus, griķus, sāli un tā tālāk. Jutām, ka klienti sāka palikt nervozāki un neapmierinātāki. It sevišķi sākumā taču ne visi valkāja sejas maskas,saņēmām sūdzības un pārmetumus. Turklāt līdz Covid-19 pandēmijai cilvēki uz veikalu bieži vien nāca ne tikai, lai iepirktos, bet arī lai socializētos. Tas ir līdzīgi kā ar neiešanu pensijā. Kādēļ cilvēki baidās iet pensijā? Jo pazudīs ikdienas socializācija ar kolēģiem, klientiem. Tas bija līdzīgi. Īpaši tas attiecas uz mazajiem piemājas veikaliem, uz kuriem patiešām bieži vien cilvēki iet ne tikai pēc maizītes, bet tādēļ, lai aprunātos, uzzinātu, kas aktuāls ārpus mājas sienām. 

Tad pagāja kāds laiks un pienāca otrais vilnis ar to, kad sāka vērt ciet daļu veikalu. Kad veikalos sāka šķirot preces, kuras var vai nevar iegādāties. Rūpniecības preces kādu brīdi tika ierobežotas pavisam. Cilvēki tās nevarēja iegādāties. Kad atkal atļāva, izrādījās, ka cilvēkiem teju vai mainījušies iepirkšanās paradumi un tos nemaz nevajag. Tālāk jau saīsināja veikalu darba laikus. Sākās arī problēmas ar darbinieku nogādāšanu mājās, jo vienā auto varēja braukt tikai vienas mājsaimniecības cilvēki. Bet mums taču noliktavās cilvēki strādā citā režīmā. Visas šīs lietas, kas bija sakārtotas, vienā dienā sabruka, un bija jādomā, kā risināt. Nemaz nerunāsim par zaļajiem un sarkanajiem režīmiem – visa bijis tik daudz. Sākās arī veikalu darbinieku slimošanas. Un darbinieki slimoja daudz. Dažbrīd bija tā, ka no rīta  aizbrauc uz veikalu, bet tas nav atvērts, jo vienkārši nav kas strādā. Īpaši grūti bija mazajiem veikaliem, kuriem ir tikai daži veikali un nav iespējams noorganizēt darbinieku rotāciju. Ja mazajā veikalā kāds darbinieks saslima, citi bija kontaktpersonas, tad veikals arī nevarēja strādāt bija pat jāšlēdz ciet. Tāpat problēmas sākumā radīja tas, ka nebija pietiekami daudz dezinfekcijas līdzekļu, kuri bija kā obligāta prasība. Sākumā tie maksāja ļoti dārgi. Problēma problēmas galā,taču šobrīd jau ir cita situācija un viss,kas jau ir aiz muguras liekas tikai tāds sīkums.

Pa vidu visam taču bija arī noteiktas kvadrātmetru lielums un noteiktais cilvēku skaits, kuri drīkst veikalu apmeklēt. 

Jā, nāca pārbaudes. Kritās veikaliem apgrozījums, jo ir taču skaidrs, ja mazajā veikalā drīkst ienākt divi cilvēki un vēl divi salst ārā uz ielas, tie pārējie paskatās un iet prom. Tas ietekmēja ļoti daudzu mazo veikalu apgrozījumu. Vēl klāt saīsinātais darba laiks. Diemžēl arī ieviestā “zaļā režīma” dēļ daudz veikalos samazinājās apgrozījums.Atkal papildus izmaksas,jo parbaudītājiem jau ir taču jāmaksā. 

Bez pandēmijas un Covid-19 pēdējā gada laikā ievērības cienīgs notikums bijis arī Lidl ienākšana Latvijā. Tas noteikti ietekmējis kopējo tirdzniecības ainu valstī. 

Noteikti. Varētu teikt, ka uz Lidl ienākšanu daudzi skatījās ar ļoti bažīgām domām, taču pašlaik nav tik traki, kā varēja sagaidīt. Tam gan ir dažādi izskaidrojumi. Pirmkārt, cilvēki nevēlas stāvēt garajās rindās, lai iepirktos šajā veikalā. Otrkārt, cilvēku iepirkšanās paradumi mainās pamazām, bet tie mainās. Taču Lidl pirmo reizi Latvijā nāca 2006. gadā. Attiecīgi tika iegādāti 12 zemes gabali jeb tirdzniecības vietas. Taču atceramies, kas notika 2008. gadā? Proti, bija nekustamo īpašumu burbulis un šie īpašumi tika pārdoti. Faktiski mūsu tirgus arī darbojas citādāk. Latvijā ir vairāki augsto cenu preču veikali, ja tā var teikt. Lietuvā  pircējs pērk “cenu”, bet Latvijā pircējs izvēlas produktu un kvalitāti. Un tā ir atšķirība.  Un kas attiecas uz Lidl, jā, tas ir zemo cenu veikals. . Taču šis veikals nepaņems to klientu daļu, kuriem ir svarīgs tieši Latvijā razotā prece Straupes VAI Jaunpils piena produkcija.  Protams,  domājot par Latvijas pircēja portretu, zinām, ka tas ir atšķirīgs no citām valstīm. Un patiešām vidējais pircējs Latvijā pieprasa kvalitāti. Runājot vēl par Lidl, kurš tagad Latvijā atgriezās 2021. gadā… tam ceļu pavēra tas, ka “Rimi” ar “Superneto” aizvēršanu atstāja brīvu nišu. Taču ir skaidrs, ka katra jauna veikalu tīkla ienākšana, ietekmē kopējo situāciju tirgū. Arī šoreiz tas tā būs, un laiks to parādīs. 

Esat noteikti pati iepirkusies kādā no Latvijas Lidl veikaliem? Vai profesionāli redzat, ka ir kaut kas tāds, ko mācīties pārējiem tirgotājiem?

Jā, esmu iepirkusies un redzu arī atšķirīgo, labo. Piemēram, to, ka tirzdniecības zale sakas  ar smaržīgām bulciņām. Un tas ir tāds veikala iekārtošanas nerakstīts likums, ka veikalam ir jāiesākas ar garšīgo, smaržīgo, uzrunājošo. Un atkal beigās ir jābūt kaut kam saistošam,interesantam. Tāpat redzu, ka Lidl ir ņēmis vērā mūsu nacionālās īpatnības, ja tā var teikt.  Un es domāju, ka šī ir tā pozitīvā lieta, ka esošie veikali Latvijā var viens uz otru raudzīties un mācīties. Domāju, ka vietējie tirgotāji patiešām var paskatīties kaut vai uz plašo smalkmaizīšu klāstu, kas ir ļoti uzrunājošs, ienākot veikalā. Vēl arī šī cenu politika. Ja jaut kam ir atlaide, tad tā ir ievērojama atlaide, kas patiešām uzrunā ikvienu pircēju. Arī apkalpošana Lidl veikalos ir ļoti augstā līmenī. Kā arī apmācītie darbinieki, kas var izdarīt teju visu. Jo agrāk mums bija noteikts, ka veikalā strādā jaunākais pārdevējs, vecākais pārdevējs…, bet šobrīd ar darbinieku trūkumu  vērtīgs ir tas darbinieks, kurš dara visu. 

Augsti apmācīti un kvalificēti pārdevēji – vai mums tādi ir daudz? 

Mums tādi būs tad, kad spēsim šiem cilvēkiem samaksāt atbilstošu atalgojumu viņu padarītajam darbam. Nav noslēpums, ka pārdevēja darbs Latvijā nav no augstāk apmaksātajiem. Jāpriecājas, ka vispār ir cilvēki, kas šo darbu dara, turklāt patiešām, darot visu pēc kārtas. Īpaši mazajos veikalos pārdevējs ne tikai stāv pie kases, bet pats kārto plauktus, izkrauj piegādāto preci un vēl kurina veikala telpas. Kas vispār to var apmaksāt? Un ko vispār nozīmē būt tirgotājam, veikala īpašniekam? Kas šim cilvēkam ir jāiztur? Kaut vai šobrīd Covid-19 gadījumā?! Viņam jāsarūpē viss pašam, sākot no dezinfekcijas līdzekļiem, vienreiz lietojamajiem cimdiņiem, maskām, beidzot ar veikala pielāgošanu MK noteiktajām prasībām. Tikko esam ieviesuši depozīta sistēmu, bet atkal, ko tas prasīja tirgotājam? Kases aparāta pielāgošana, darbinieku apmācīšana, videonovērošanas kameras, automātu uzstādīšana…Un ko darīt veikalniekam, kurš šo visu nespēj atpelnīt? Slēgt veikalu ciet?! Kaut gan patiešām vienā mazā veikalā bija nesen situācija, kad pārdevējas bija slimas, nevarēja strādāt un vietējie iedzīvotāji lūdzās veikalu neslēgt ciet, sakot, ka paši ies strādāt. Jā, nozarē trūkst darbinieku. Mazajos veikalos ieņēmumi nav tik lieli, lai nodrošinātu darbiniekiem lielas algas un izdarītu visu pārējo, ko iepriekš minēju. Tā mēs šõbrīd dzīvojam. 

Vai tirdzniecības nozarei pēdējo gadu laikā prestižs ir cēlies vai kritis? 

Noteikti krities. Un kā jau iepriekš runājām, kādreiz veikalu nevarēja iedomāties bez krāvēja, apkopējas, sētnieka, kurinātāja… Tagad pārdevējs dara visu, bet strādā par kādu atalgojumu?! Es domāju, ka šo darbu pat lielākā daļa nevēlas darīt. Kur vēl atbildība par iztrūkumu veikalā un visu pārējo. Un vēl šie garie darba laiki?! Es vispār esmu par to, ka ne visiem veikaliem ir jāstrādā svētdienās, svētkos. 

Vai kopējie ierobežojumi dažādās nozarēs ir ietekmējuši tirdzniecību? Kas varbūt pat nācis par labu nozarei?

Noteikti, jā. Kādreiz cilvēki daudz vairāk ceļoja. Tagad ceļojumi nenotiek, ir atlikti, un makā tā naudiņa paliek. Arī restorānu apmeklējums uz laiku bija liegts. Cilvēki patiešām daudz vairāk naudas pagājušajā gadā tērēja pārtikai. Kaut kā jau sevi bija jāpalutina. Nauda jau maku spiež. Ja kādreiz delikateses tika pirktas minimali, tad pagājušajā gadā tās tika pieprasītas vairāk. 

Pieminējāt, ka ikdienā modelējat pircēja portretu. Kādas tas ir? Vai tas ir viens vai vairāki? 

Tas noteikti nav viens. Tie ir dažādi. Un varētu pat teikt tā, ka katram veikalu tīklam ir savs pircēja portrets. Piemēram, Lidl iepērkas vairāk seniori un jaunās māmiņas. Tie ir cilvēki, kuri vairāk plāno savus izdevumus. Pilnīgi atšķirīga kategorija ir piemājas veikala pircēji. Un tas var būt jebkura līmeņa cilvēks. Piemēram, Narvesen,  klienti būs vairāk gados jauni cilvēki. Un līdz ar to katrai tirdzniecības vietai ir jāpiemēro atbilstošas preces.  Savukārt lauku veikala pircējs var būt dažāds,veikala plauktos jābūt visam preču klāstam,jo ne vienmēr ir iespēja aiszbraukt uz pilsētas veikaliem 

Pārdevēja darbs ir cieši saistīts ar komunikāciju. Pandēmijas laikā bieži dzirdējām, ka apsargi, pārdevējas saņem pārmetumus par to, par ko neatbild. Tas nozīmē, ka sabiedrībā kopumā trūkst empātijas?

Jā! Un kā tad jutās pats pircējs, kurš bieži mājās bija ieslodzīts četrās sienās? Viņš iziet no mājas un rāda visu, kas nu viņam uz sirds. Taču, ko es vienmēr kolēģiem nozarē esmu teikusi, ja reiz darām šo darbu, tad ar smaidu. Jā, nereti kasieri, pārdevēji saņem nepamatotus pārmetumus, dusmas, bet viss, ko varam darīt, aizskaitīt līdz desmit un laipni apkalpot savu klientu. Taču kopumā man ir bailes par nozari tad, kad aizies pieredzējušie darbinieki, kuri šai nozarei veltījuši savu dzīvi. Vai nāks jaunie? Kas tie būs? Vai vispār būs, kas apkalpo pircējus. Mēs esam viena no vecākajām nozarēm Latvijā. Tas rada bažas.  Turklāt kādreiz taču uzslavēja tos, kas divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit gadus nostrādāja vienā nozarē. Tagad es saku, ka septiņi gadi ir pietiekami, lai darbošanos mainītu. Mūs sagaida strauja tehnoloģijas invazija veikalos.

Bieži dažādu veikalu saukļos dzirdam teicienu, ka “pērkam vietējo” vai “izvēlamies savējo”. Savukārt nesenā sarunā ar Latvijas Zemnieku savienību runājām par to, ka iztrūkst šī sadarbība ar vietējo zemnieku un veikalu tīklu? 

Tas ir jautājums par to, no kuras valsts tiek iepirkti produkti. Runājot par mūsu uzņēmumu, varu teikt, ka pati ļoti bieži dodos pie vietējiem  zemniekiem un ražotājiem un aicinu mūsu veikalos tirgot viņu produkciju. Pati atceros gadījumu, kad braucu uz Cēsu pusi un ceļmalā pamanīju uzrakstu “Ķiploki”. Ko es darīju? Devos pie saimniekiem un prasīju, vai savā veikalu tīklā varam dabūt viņu ķiplokus. Un tad ir jautājums, vai šim audzētājam ir vēlme, iespēja, apjoms, lai sadarbotos ar veikalu tīklu. Taču mēs šādi strādājam. Mums ir kartupeļi, burkāni, cukini,lociņi un citi pārtikas produkti. Mums ved no Tukuma, Iecavas un citām Latvijas vietām. Tā kā mēs esam atvērti šādai sadarbībai. 

Vēl es kādreiz aizdomājos par to, ka Latvijā nav iemantota iepirkšanās kultūra veikalos, piemēram, pie augļu un dārzeņu stenda. Tik bieži redzam, ka katrs, kurš vēlas, izspaida katru tomātu, avokado, un nākamais atkal to dara. Eiropā tiek lietoti vienreizējās lietošanas cimdiņi un nekas tāds pat nav iedomājams. 

Jā, šis ir labs arguments. Pircējs būtu jāizglīto. Diemžēl tik tālu padaidām neesam tikuši. Bet te atkal var teikt, ja visu iefasētu, tad konkrētajai precei jau var paredzēt 20 procentu kritumu. Ja jāpērk vienreizējās lietošanas cimdiņi, tad tas atkal jādara veikalniekam. Protams, tas nav arguments, kas attiecas uz iepirkšanās kultūras vairošanu. Kaut gan atkal – esam mēs atšķirīgi, jo latvietis var pieiet pie dobes, izraut burkānu no dobes, notraust gar bikšu staru un apēst. 

Vai pēdējie divi gadi nesīs būtiskas izmaiņas mūsu iepirkšanās paradumos?

Domāju, ka, jā. Noteikti paliks attālinātais darbs. Jo tirdzniecība jau nav tikai pārdevējas. Domāju, ka arī paliksim daļā gadījumu pie fasētās preces – bulciņas, cepumi… Noteikti pircēji visādā ziņā paliks piesardzīgāki. Ievēros noteiktu distanci, jo patiesībā nu jau esam veikalā pieraduši viens otram neelpot pakausī. Domāju, ka arī iepirkšanās internetā paliks kā lieliska alternatīva veikala apmeklējumam. Īpaši, ja vēl Wolt vai Bolt man to visu nogādā piektajā stāvā pie durvīm. Turklāt, kas vēl interesanti šajā laikā. Katrs otrais šo divu gadu laikā ir sācis nevis mazāk, bet vairāk strādāt. Tas nozīme, ka cilvēkiem ir mazāk laika, kuru veltīt veikaliem. Līdz ar to šī iespēja iepirkties attālināti un visu saņemt pie durvīm ir lieliska. 

Kāds būs šis gads nozarei? Vai varat izteikt savas pārdomas?

Domāju, ka lielos vilcienos kovids beigsies, arī ierobežojumi. Maisam gals būs vaļā – cilvēki ceļos, atgriezīsies restorānu kultūra un uz veikaliem noteikti ies mazāk. Jo pagājušais gads nozarei patiesībā ir bijis labs. Būtu lieliski noturēt šogad to pašu līmeni. Tas būtu labi. 

Dzirdu jūsu degsmi par nozari. Kas ir tas, kas ievelk šajā nozarē? 

Man vienmēr dzīvē ir patikusi tāda grūtāka spēle. Arī sportiskais azarts. Es pati 16 gadus esmu trenējusies basketbolā, esmu sporta meistara kandidāts. Man patīk dinamika, kas saista manā darbā, nozarē. Es neredzu sevi citā nozarē. Šeit kaut kas nemitīgi mainās, ir nepieciešamas dažādas jaunas idejas. Nevarētu darīt darbu, kur mani ieliek rāmī. Man ir nepieciešams iziet ārpus noteiktā. Man patīk eksperimentēt. Šī ir nozare, kas ir ļoti dinamiska. 

Kad svešā valstī apmeklējat kādu veikalu, ko pirmo pamanāt? Kam pievēršat uzmanību? 

Pirmkārt, man svarīgs vizuālais noformējums – gaismas, grīda,otrkārt, kārtība. Kā plauktos ir izvietota prece. Kādas ir izvietojamo preču proporcijas. Piemēram, Latvijā alkohola plauktā degvīns aizņem 35 – 40 procenti, vīni – 20 procenti, bet citās valstīs tas noteikti ir atšķirīgi. Piemēram, ieejam Itālijā veikalā, degvīna attiecība pret vīnu būs krasi atšķirīga. Bet stiprā alkohola patēriņš faktiski Latvijā diemžēl ir pirmajā vietā, ja skatāmies Eiropas līmenī. Un tas nav nekas labs. 

Bet ja nebūtu tirdzniecība, ko darītu citu?

Ja godīgi, mans mērķis bija medicīna. Kādreiz studiju gados pa naktīm strādāju par sanitāri slimnīcā. Man tas darbs  ļoti patika, jo vēlējos visiem palīdzēt. Un situācija diemžēl bija tāda, ka toreiz pēc studiju beigām obligāti bija jānostrādā nozarē trīs gadi. Es toreiz taujāju, vai nedrīkstu ātrāk iet prom, taču  atteica. Tā paliku tirdzniecības nozarē, bet mans bērns ir medicīnā. Bet  man patiešām ir bijusi iekšēja vēlme palīdzēt cilvēkiem. Arī šobrīd savā darbā esmu 24/7. Mani tas nesatrauc. 

Kur gūstat spēkus ikdienas darbam?

Sports. Tas ir mans. Aiz muguras ir 14 pasaules čempionāti hokejā, kurus vienmēr apmeklēju klātienē. Tur es tiešām smeļos enerģiju un uzlādēju savas baterijas. To nevaru vārdos aprakstīt. Tās emocijas, enerģija un spēks, kas virmo gaisā. Arī Olimpiskās spēles ir laiks, kad ņemu atvaļinājumu un visam sekoju līdzi. Tas ir mans. 

Ko novēli kolēģiem, nozarei? 

Protams, paldies Latvijas Tirgotāju asociācijai, kura pēdējo divu gadu laikā daudz ir sekojusi līdzi aktualitātēm, gatavojusi mums visu laiku aktuālāko informāciju. LTA iestājās un cīnījās par nozari, lai gan vienmēr, protams, netikām sadzirdēti. Taču darbs tika paveikts milzīgs. Es noteikti vēlētos, lai nozares ļaudis vairāk turas kopā. Lai mums ir daudz vairāk kopīgi pasākumi un aktivitātes, jo tas saliedē. Protams, šis ir kovidlaiks, kas licis daudz un bieži palikt mājās, savā kabinetā, nepulcēties, taču ceru, ka drīz to visu varēsim. Protams, novēlu uz darbu doties priecīgiem un lai mums visiem arvien vairāk pozitīvu klientu. Ikdienas darbā es pati saviem sadarbības partneriem organizēju dažādus pasākumus. Vismaz divas reizes gadā. Protams, tā ir izdoma un tas ir laiks, taču šādi pasākumi ir nepieciešami. Tāpat lieliska tradīcija ir auto izlozes, kuras organizējam jau ļoti daudzus gadus. No manām rokām ir pasniegtas 23 automašīnas Arī tur bijis dažādi. Piemēram bija sieviete, kura laimēja auto, bet tā saņemšanas brīdī atzinās, ka bail to vadīt. Piedāvāju aizvest līdz Rīgas robežai. (smejas). Tas viss, ko darām, ir interesanti. Tā tam arī jābūt.   

Autore: Liene Lote Čemme