Pasīvā agresija darba vidē

Līga Bērziņa ikdienā strādā ar jautājumiem, kuri skar vardarbību darba vidē.  Pirms mēneša bija iespēja piedalīties viņas organizētajā tiešsaistes lekcijā un jāteic, ka tajā bija daudz noderīga. Turklāt pieļauju, ka daļa strādājošo ar to ikdienā sastopas, bet paši to īsti nesaprot vai nevar pareizi nodefinēt.

L. Bērziņa atzīst, ka ļoti reti pasīvā agresija nonāk darba aizsardzības speciālistu vai personāla speciālistu redzeslokā kā risināms jautājums. Un ne tāpēc, ka tā būtu nekaitīga, bet gan tāpēc, ka tās spēks un postošā iedarbība ir maz redzama. Pasīvā agresija ir netieša, bet ne mazāk kaitīga vardarbības forma.

“Agresija lielākoties ir stratēģija, nevis simptoms vai slimība. Cilvēki, kas to piekopj, apzināti vai neapzināti mēra, kādu efektu viņu rīcība atstāj,” skaidro L. Bērziņa, bilstot, ka pasīvajai agresijai var būt daudzas sejas. Piemēram, apzināta kavēšana, indīgi joki, piezīmes, sarkasms, vilcināšanās pabeigt uzdevumus, pretestība un spītība, informācijas nenodošana vai izkropļošana, prokrastinācija, rezultātu sabotēšana un daudz kas cits.

Pasīvi agresīvs cilvēks cenšas kontrolēt, ievainot, diskreditēt citus, izvairoties no atbildības.

Tāpat L. Bērziņa skaidro, ka cilvēki, kuri ir tendēti uz pasīvo agresiju, var būt ļoti dažādi. Ikvienam no mums ir jāiemācās tos kolektīvā atpazīt.

“Piemēram, ir tādi, kas jebkurā brīdī var iedurt dunci mugurā. Viņi būs draudzīgi un komplimentējoši tavā klātbūtnē, bet aiz muguras diskreditēs tevi. Var būt cilvēki, kuri izdarīs visu, ko prasāt, tieši tā, kā prasāt, nekad neko vairāk. Vai tikai pašu minimumu, lai jums nebūtu iemesla par viņiem sūdzēties, bet neizrādīs iniciatīvu, nepalīdzēs, nenorādīs uz riskiem vai kļūdām. Ir tādi, kurus dēvē par sabotieriem. Viņi  “aizmirsīs” termiņus, sajauks datumus, kļūdīsies ar faktiem un slaidiem, pārteiksies ar mērķi parādīt tevi iespējami negatīvā gaismā,” stāsta speciāliste un atklāj, ka ir vēl tāds cilvēku tips, kurus var dēvēt par krīžu speciālistiem. Viņi it kā tevi glābj no krīzēm, bet patiesībā tās arī rada, lai augstākās vadības priekšā labi izskatītos uz jūsu fona.

Pasīvi agresīvs cilvēks cenšas kontrolēt, ievainot, diskreditēt citus, izvairoties no atbildības. Konfrontācijas gadījumā viņi izskatās pārsteigti, ka tā vispār ir problēma un centīsies atbildību novelt uz kādu citu vai uz apstākļu sakritību,” skaidro L. Bērziņa, norādot, ka pasīvā agresija ietekmē ne tikai produktivitāti, bet arī sadarbības kvalitāti un kadru mainību. Tai ir postoša iedarbība gan uz grupām, gan atsevišķiem cilvēkiem. Turklāt šāds pasīvi agresīvs cilvēks ir izdevīgs pats sev, jo viņam ir daudz mazāk darba.

Pasīvā agresija vienmēr atstāj ietekmi uz komandu. Parasti tas ir iemesls, kādēļ veidojas iekšējās intrigas, mikrogrupas, aprunāšana un citas negatīvās tendences kolektīvā.

“Ja vadītājs netiek galā ar pasīvi agresīvu darbinieku, viņš var zaudēt cieņu padoto un arī citu vadītāju acīs. Viņu uztvers kā vāju līderi un nekompetentu vadītāju,” komentē speciāliste.

Uz jautājumu, kādēļ pasīvā agresija veidojas, L. Bērziņa norāda: “Pasīvo agresiju parasti īsteno cilvēki, kuri netic, ka ar atklātu, veselīgu komunikāciju ko var atrisināt. Viņiem nav tādu zināšanu, prasmju, pieredzes. Iespējams, viņiem ir negatīva pagātnes pieredze. Tās var arī būt bailes uzņemties vadību un atbildību, un tad šie cilvēki kontrolē vidi netieši. Taču būtiski ir vērst uzmanību uz to, ka varmāka savā kolektīvā  nekad neuzsāks agresiju bez robežu pārbaudes, kas var skart jautājumus par atpūtas un privāto telpu, pienākumu izpildi, izskatu, komunikāciju savā starpā un citām lietām. Tāpēc bieži kolektīva apmācības palīdz labāk nekā individuāls darbs ar agresoru.  Bieži vadītāji vardarbību redz kā indivīda problēmu un mēģina to atrisināt individuālā līmenī, bet vardarbība parasti notiek, vai nu iesaistot daudzus cilvēkus vai arī daudzu cilvēku priekšā,” saka L. Bērziņa.

Līdzīgi kā pasīvi agresīvais cilvēks lēnām pārņēma kontroli kolektīvā, tas prasīs daudz vairāk laika, lai līdzsvarotu komandu atpakaļ.

Var gadīties, ka mēs paši veidojam pasīvās agresijas slazdus, – emocionāli reaģējot uz notikumiem, saasināti reaģējot uz kritiku, īstenojot glābēja vai upura uzvedību, nespējot pieņem vai pateikt “nē”. Kolēģi, jūtot, ka nevar runāt ar jums atklāti, var sākt īstenot pasīvi agresīvu uzvedību.

L. Bērziņa uzsver, ka ir būtiski kolektīvos runāt par pasīvo agresiju. Palīdz kolektīva apmācības, kā arī vadlīnijas ar norādēm, kur griezties pēc palīdzības. “Jo labāk komanda zinās manipulācijas paņēmienus, jo grūtāk būs tos izmantot. Vardarbība tik viegli nepāriet. Pētījumi un pieredze rāda, ka izvairīšanās no konfrontācijas un nekā nedarīšana palielina vardarbību darba vidē,” norāda speciāliste.

Paliek aktuāls jautājums, ko vajag vai nevajag darīt, ja darba vietā izjūtam pasīvo agresiju. Viens no ieteikumiem – nereaģēt emocionāli.

“Emociju izvirdumi ir kā balva šiem cilvēkiem. Tā viņi iegūst pārākuma un kontroles sajūtu. Noteikti nevajag baidīties uzdot tiešus jautājumus. Piemēram, vai tu, lūdzu, varētu man pastāstīt, kas tieši tevi tajā neapmierināja? Tu sarkastiski komentēji idejas. Tu patiešām tā arī biji domājis? Uzstādiet robežas retorikā. Kāds bija šī teikuma mērķis? Trenējieties uzdot sarežģītus jautājumus! Piemēram, kurš būs ieguvējs, ja šis projekts izgāzīsies?,” stāsta L. Bērziņa. Nebaidies konfrontēt uzvedību, jo varmākas paļaujas uz klusumu.

Runājot par šo tematu, L. Bērziņa bilst, ka nekas nebūs ātri.  Līdzīgi kā pasīvi agresīvais cilvēks lēnām pārņēma kontroli kolektīvā, tas prasīs daudz vairāk laika, lai līdzsvarotu komandu atpakaļ. “Bet par šo jautājumu noteikti ir jārunā.. Vēl es ieteiktu ikvienam līdzsvarot darba un ģimenes dzīvi un iemācīties pateikt “nē”, kad tas patiešām ir nepieciešams,” tā L. Bērziņa.

Autors: Liene Lote Čemme